Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi — tāds ir daudzu pasaku scenārijs. Bet dzīvē ne katram ir veiksme, kā arī talants mākslā, ko sauc par saskanīgām laulībām. Ne vienam vien pusmūžā ir attiecību statuss “brīvs vai brīva”, un tādu dzīves skarbuma apbružāto, kas lūkojas pēc dzīvesbiedra vai vismaz silta sāna blakus, nav maz.
Internetā vieglāk?
Tehnoloģiju laikmetā arī attiecības tiek veidotas ar tīmekļa starpniecību. Tikai vienā no Latvijā populāriem iepazīšanās portāliem ik dienu viesojas aptuveni 30 tūkstošu personu. Šāda kontaktēšanās daudziem patīk, jo potenciālajam draugam, partnerim var nerādīt grumbiņas, liekos kilogramus un citas “blusiņas”. Nav jāuzņemas nekādas saistības, un arī virtuālais kurvītis nav pārāk sāpīgs.
“Vakance īstam vecim, kuram rokas īstā vietā,” “Draugiem.lv” drosmīgi raksta Vācijā dzīvojoša atraitne, pieminot savu dzīvokli un trīs pieaugušus dēlus, kas paši par sevi rūpējas. Solveigai pēc vīra nāves nav izdevies sastapt nevienu, ar ko gribētos būt kopā. Savulaik gan paziņas mēģinājuši “kādu brīvu vīrišķi ieskapēt”, gan pati iepazīšanās klubiņa pasākumus apmeklējusi. “Nezinu, kā citām, bet man dīvaiņi un dēkaiņi vien ceļā gadījušies: dažs pēc tikšanās atklāja, ka faktiski ir precējies un tikai meklē piedzīvojumus, cits bija juridiski brīvs, taču tāds nebija sirdī.” Sieviete aktīvi rosās sociālajos tīklos, bet dzīvesdrauga meklēšanu gan internetam neuztic. Viņasprāt, normāli vīrieši tur draudzenes nemeklē. Kaimiņiene, lūk, sarakstījusies ar solīdu kungu, kurš pat dzeju e-vēstulēs sūtījis, bet, atbraucis ciemos, jau priekšnamā plēsis nost drēbes. Kavalieris draudzeni arī apzadzis.
“Aiz tā visa es saredzu jautājumu par vientulību. Lai gan vienatne un vientulība nav viens un tas pats, cilvēkam ir grūti būt vienam,” norāda ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks un piebilst: “Atrast seksa partneri ir vienkārši, seksu var noreducēt tikai uz tehniku, kad sastopas divi ķermeņi. Toties sameklēt dvēseles draugu, dvēseles radinieku ir daudz grūtāk.”
Arno un Ingu, divus putnus ar aizlauztiem spārniem, kopā saveda tieši internets. Nav ko vilkt garumā — nosprieda piecdesmitgadnieki un jau pēc dažiem mēnešiem svinēja kāzas. Kad romantiku nomainīja ikdiena, izrādījās, ka vecās vātis vēl sulo, ka nesen iepazītais partneris nebūt nav iepriekšējā uzlabots modelis, ka viņam tāpat ir mīnusi un “nepareizi audzināti” bērni, ko pieņemt ir grūti. “Pārsteidzos, tik strauji atkal iestūrējot laulības ostā,” negribīgi atzīst Arno.
“Parasti “sērošanas” laiks pēc šķiršanās ir apmēram gads, bet tas atkarīgs no daudziem faktoriem, piemēram, cik ilgstošas un laimīgas bija iepriekšējās attiecības, cik stipra bija pieķeršanās. Gadās, ka vilšanās nedzīst ilgāk,” komentē S. Ratnieks. Mūsdienās cilvēki bieži mēdzot no vienām nepabeigtām attiecībām ielēkt jaunās, tad atkal citās — lai izvairītos no skumjām par zaudēto un pārdomām. Netrūkst arī pozitīvu piemēru, bet esot jāņem vērā, ka pusmūžā jau ir izveidojusies personība ar daudziem knifiņiem, kas pašam ir tik ērti un pierasti, bet otram var šķist kaitinoši un slēpj zemūdens akmeņus — brīdina psihoterapeits.
Pārāk augstas
prasības?
Mums blakus un apkārt it kā netrūkst krietnu, simpātisku un brīvu cilvēku. Tomēr saucieni pēc mīlestības nerimstas. Varbūt problēmas rodas no salīdzināšanas?
“Iepazīstamies, izrunājamies, apmeklējam kultūras pasākumus, dažus mēnešus viss rit lieliski, bet tad atkal šķīst pa vīlēm. Jo viņa sāk mani pāraudzināt un zāģēt, rodas sajūta, ka tieku salīdzināts ar bijušo,” pieredzē dalās Ainis, kuram jau krietni pāri piecdesmit. Viņš vēlas sastapt ne jau supermodeli vai iedomu tēlu, bet vienkāršu sievieti, kura piesietu sirdi un prātu, kura viņu pieņemtu, kāds ir. “Es varētu vienā vakarā sarunāt randiņu pat ar vairākām, tik daudz ir vientuļu, simpātisku sieviešu, kas, gluži kā es, meklē otro pusīti, bet mums nekas neiznāk. Laikam mūža nogale jāpavada vienam,” cerības sāk zaudēt vīrietis.
Cilvēkiem pēc 40 jau ir pieredze — viena vai vairākas neizdevušās attiecības un laulības. Ir lielāka skaidrība, ko gribas un ko ne, neizdošanās iemeslus nosauc psihoterapeits: “Jaunībā, veidojot attiecības, ir daudz cerību, bieži vien arī nereālistisku gaidu, kas tiek uzliktas otram — “nu tagad mani ir jāpadara laimīgu”. Laiks ievieš savas korekcijas, un ir jāizdara secinājumi. Nācies dzirdēt, ka vainīgs bijis tas otrs. Tad gribas domāt, ka cilvēks no attiecībām neko nav mācījies. Viens gan skaidrs: jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk viņš saprot, ko grib, un kļūst izvēlīgāks, meklē cilvēku ar noteiktu īpašību vai prasmju kopumu. Kļūst neelastīgāks. Vēl var nākt klāt bailes atkārtoti kļūdīties. Mēs vēlamies, lai mūs uzklausa, saprot, mīl, ciena, palīdz, bet paliek jautājums: vai esam gatavi to sniegt arī citiem?” aizdomāties liek attiecību speciālists. ◆
