Aizvadītā gada nogalē apgāds „Valters un Rapa” izdeva pļaviņietes Aldonas Cinītes grāmatu „Paskaties man acīs”.
Aizvadītā gada nogalē apgāds “Valters un Rapa” izdeva pļaviņietes Aldonas Cinītes grāmatu “Paskaties man acīs”. Tas ir viņas otrais literārais darbs, un abi stāsta par mīlestību. Grāmatās gan jaušams arī zinātnieces stils, jo Aldonas kundze ir bioloģijas zinātņu doktore. “Smalki skan, bet nekas īpašs jau tas nav,” ironizē divu grāmatu autore. Mūsu sarunas laikā par sevi viņa pasmaida bieži, jo uz dzīvi raugās azartiski un ar humoru.
— Manuprāt, zinātniskais grāds tomēr ir nozīmīgs sasniegums. Vai savulaik bijāt pārliecināta, ka izvēlaties īsto profesiju?
— Jaunībā gribēju kļūt par ārsti, jo biju lasījusi Arčibalda Kronina darbus. Pēc Pļaviņu vidusskolas absolvēšanas pat iesniedzu dokumentus Medicīnas institūtā. Sāku apmeklēt konsultācijas un sapratu, ka šajā profesijā nevaru strādāt. Vēlāk gan mani paziņas dakteri teica, ka viņiem sākumā bija līdzīgi. Pie visa acīmredzot pierod. Iestājos un pabeidzu Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultāti.
Kā puķi pie atloka
— Vai zinātnē strādājāt kopš studiju beigām?
— Pēc augstskolas mani nosūtīja strādāt Daugavpils pedagoģiskajā institūtā par pasniedzēju. Divus gadus lasīju lekcijas fizioloģijā. Tā ir mācība par dzīvības procesiem organismā. Tolaik bija tāda kārtība, ka augstskolā vajadzēja vismaz vienu darbinieku ar zinātnisko grādu — kā puķi pie atloka, ar ko greznoties. Kad no darba aizgāja katedras vadītājs, fakultāte palika bez sava “grādīgā”. Viņa vietā uzaicināja strādāt zinātņu kandidāti, kura arī bija fizioloģe. Līdz ar to mums divām pilna slodze neiznāca. Izlēmu doties atpakaļ uz Rīgu un iestāties aspirantūrā bioķīmijas specialitātē Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā.
Zinātniece ar 15 latu pensiju
— Kur strādājāt pēc tam?
— Ilgus gadus mana darbavieta bija Koksnes ķīmijas institūts. Turpināju strādāt ar fizikālķīmiskajām metodēm, ko jau sāku Bioloģijas institūtā. Pēdējos gados strādāju projektā, kurā noteicām dažādu cukuru daudzuma izmaiņas augos radiācijas ietekmē. 90. gadu sākumā gandrīz puse Koksnes ķīmijas institūta darbinieku zaudēja darbu, jo sākās pārmaiņu laiki. Arī es biju spiesta aiziet pensijā, un toreiz man aprēķināja 15 latu pensiju. Kaut ko vajadzēja darīt. Sapratu, ka par sekretāri nederu, bet no grāmatvedības neko nejēdzu. Izmēģināju strādāt par reklāmas aģenti, bet tas man nepatika. Tad pieteicos firmā, kura nodarbojās ar dārzeņu pārdošanu. Pēc laika to likvidēja, bet vēl pāris gadu turpināju iesākto sadarbību ar zemniekiem. Man tas ļoti patika, turklāt pēc ilggadējā darba zinātnē šķita saistoši.
No “sausiņa” ne vēsts
— Jūs pilnībā neatbilstat priekšstatam, ka zinātnieki ir “sausiņi”. No jums strāvo tik daudz humora.
— Dziļā būtībā zinātnes cilvēki ir piezemētāki nekā pārējie. Man gan ir laimējies ar kolēģiem Rīgā, kuri ir radoši un interesanti cilvēki. Koksnes ķīmijas institūtā neviena diena nepagāja bez smiekliem. Joprojām tiekamies un turpinām cits citu draudzīgi pavilkt uz zoba.
— Vai tagad, kad neesat tieši saistīta ar zinātni, varat mierīgi paiet garām kokiem un citiem augiem, neievērodama, kā tie aug?
— Ir tomēr skumji, ja redzu kokam noplēstu mizu vai kādu citu cilvēka nodarītu kroplību. Reti istabā nesu puķes, jo uzskatu, ka tām jāaug dārzā. Dažkārt gan aizdomājos, ka tas ir smieklīgi, jo augs tik un tā aiziet bojā. Ļoti žēl, kad pirms Ziemassvētkiem nocērt eglītes. Tāpēc nebraucu cirst kociņu savos laukos. Agrāk tā nejutos.
Par honorāru nopērk parketu
— Vai grāmatu rakstīšana ir jūsu pēdējo gadu nodarbe?
— Rakstu visu mūžu un lieku kaudzē. Tādu rakstnieku kā es ir simtiem. Daudzi ar kaut ko aizraujas — dzied, dejo, ada vai kaut ko sacer. Uzskatu, ka latvieši ir diezgan nenovīdīgi raksturā, bet ļoti strādīgi. Daudz domāju par saviem teikumiem, lai tie būtu ne tikai daiļrunīgi, bet arī loģiski, kā jau ar zinātni saistītam cilvēkam.
— Vai iepriekš esat kaut ko publicējusi?
— Savulaik “Liesmā” un “Zvaigznē” bija mani apraksti par kalniem, jo līdz 40 gadu vecumam nodarbojos ar kalnu tūrismu. Ar šīm publikācijām labi nopelnīju un nopirku dzīvoklim parketu. Vēlākajos gados satiku paziņu no laikraksta “Ogres Vēstis”, kura lūdza, lai kaut ko uzrakstu. Iedevu viņai agrāk tapušu dzeju prozā. Ģimenes saietā rādīju publikāciju un smējos, ka tagad esmu slavena. Dēli gan teica, lai uztveru to nopietnāk, pacilāju savus papīru blāķus un sāku rakstīt. Turklāt tam man tad bija laiks. 2002. gadā izdevu savu pirmo grāmatu “Tu esi gaisma”, kurā apkopota dzeja prozā, ko rakstīju no 25 līdz 48 gadu vecumam. Tajā ir daudz mīlestības.
Gan pļaviņiete, gan kalsnaviete
— Pļaviņas ir jūsu dzimtā puse?
— Te dzīvojām līdz 1940. gadam, kad man bija trīs gadi. Labi cilvēki vecākus brīdināja par izvešanu, un mēs aizbēgām uz Kalsnavu. Tur arī palikām. Mans krusttēvs Pēteris Lācītis Latvijas brīvvalsts laikā bija Pļaviņu pilsētas “galva”, taču nebija bagāts saimnieks. Viņu un citus šīs puses cilvēkus tomēr izsūtīja. Tā es esmu gan pļaviņiete, gan kalsnaviete. Šī māja Pļaviņās savulaik piederēja manai ģimenei. Te dzīvoju jau ceturto ziemu.
— Vai nebija grūti pēc dzīves Rīgā pierast pie mazpilsētas?
— Varēju jau turpināt dzīvot Rīgā, bet domāju — ko es tur darīšu? Tagad varu vairāk pievērsties rakstīšanai. Garlaicību nepazīstu, jo vienmēr ir ko darīt, un visam pat neatliek laika.
Ilustrē kaimiņiene un vedekla
— Kas šobrīd dzīvo Kalsnavas mājā?
— Māja ir pārdota, bet man vēl pieder zeme. Arī vecāki sen no turienes aizgāja. Kad beidzu studēt, pierunāju viņus pārcelties pie manis uz Rīgu. Tēvs drīz vien nomira, bet māte nodzīvoja vēl 12 gadu. Vecus cilvēkus nedrīkst aizvest projām no ierastās vides. Mani lauki jau vismaz 30 gadu ir “Mežvidi” — 12 kilometru no Spīganas dzelzceļa stacijas. Radi man ieteica šo īpašumu nopirkt, domāju: kāpēc ne — vieta skaista, turklāt būs kur ar bērniem vasaras pavadīt. Tagad man tur ir vairs tikai zemeņu dobes, lielākoties nopļauju zāli, jo citam vairs nav spēka un vajadzības. Kaimiņos dzīvo fotomāksliniece Ilga Sūna, kura ilustrēja manu pirmo grāmatu.
— Tā ir ļoti skaisti veidota, un arī otrās grāmatas vāka noformējums ir saistošs.
— Sākumā tas bija iecerēts citāds, un to veidoja kāda Rīgas māksliniece. Tomēr rezultāts mani neapmierināja. Sapratu, ka cienījamā māksliniece grāmatu nav lasījusi. Palīgā nāca mana vedekliņa Angelika Nedzveda, un grāmatas noformējums izdevās lielisks, kādu arī pati biju iedomājusies. Tāds mīļš.
— Cik vienkārši vai sarežģīti ir izdot grāmatu?
— Ar grāmatu izdošanu man veicas. Izdevniecība, uz kuru vispirms devos ar savas pirmās grāmatas manuskriptu, bija “Valters un Rapa”, un viņiem tas patika. Kultūrkapitāla fonds atteica naudu drukāšanai, bet atbalstu sniedza Aizkraukles rajona padome un Pļaviņu pašvaldība, kā arī SIA “Bezdelīgas”. Stāstus par suņiem izdevu ar ģimenes atbalstu un par pašas naudu. Literāri palīdzēja Ineta Grandāne no Pļaviņu pilsētas bibliotēkas.
— Vai ir iecere uzrakstīt vēl kādu grāmatu?
— Iespējams, būs grāmata par ceļojumiem kalnos. Turklāt padomā vēl ir romāns un citi darbi, kuriem sižetus rodu sev apkārt.
— Vai dzīvnieku mīlestība, kāda aprakstīta grāmatā “Paskaties man acīs”, jums piemitusi visu mūžu?
Suns ir kā cilvēks
— Tik liela noteikti ne. Bērnībā mums mājās bija dzīvnieki, bet tas nešķita kas īpašs. Vienu interesantu atgadījumu gan spilgti atceros — kaķi bija ielīduši cepeškrāsnī pasnaust, un mammīte, to nezinot, sāka kurināt plīti. Viss beidzās laimīgi, jo kļūmi laikus atklāja. Suņi manā dzīvē ienāca nejauši, kad pati biju divu dēlu māte, un palika sirdī uz visiem laikiem.
— Grāmatā lasīju, ka jūsu ģimenei daudzreiz klājās grūti, kad suņi slimoja. Vai tas ir liktenis — dzīvniekam nonākt tajās mājās, kur par viņu patiesi rūpēsies?
— Mūsu ģimenē suns ir līdzvērtīgs cilvēkam, un tā pret viņiem arī izturamies. Ļoti grūti klājās rotveileru kucītei Florai, par kuru cīnījāmies līdz pēdējam, naudu nežēlodami. Vasara pagāja, sunim ārstējot vēzi. Labu klīniku atradām un uzzinājām, ka Latvijā ir suņu asinsbanka. Viss beidzās labi, un sunīte vēl ilgi dāvināja mums daudz prieka. Suņus audzinu mīlestībā, tāpēc neviens nav kodis, bet savu māju allaž sargā. Turklāt dzīvnieks labu atdara divkārt.
Privātīpašums neatļauj cietsirdību
— Jūs esat rūpējusies ne tikai par savu, bet arī par citu cilvēku dzīvnieku labklājību.
— Esmu “cīkstējusies” ar dažu labu dzīvnieka saimnieku Pļaviņās, kurš nespēj nodrošināt savam sunim normālus dzīves apstākļus. Man žēl suņu, jo viņi nespēj palīdzēt paši sev. Pļaviņās vajadzētu dzīvnieku aizsardzības grupu. Dažkārt cilvēks teic, ka suns ir viņa privātīpašums. Tāpēc gan nevienam nav ļauts pret dzīvnieku izturēties cietsirdīgi. Nav jānonāk arī otrā galējībā, kad suns sēž kopā ar saimnieku pie galda vai atļaujas ko citu.
— Vai pārdzīvojumu un sāpju nav bijis pārāk daudz, lai mājās atkal būtu suns?
— Kad nomira mans Džimis, nevienu suni vairāk negribēju ņemt. Tad liktenis atkal uzdāvināja vienu suņupuiku. Nevarēju atteikties, lai viņš nekļūtu par likteņa pabērnu.
— Kādas grāmatas jums pašai patīk lasīt?
— Dažādu literatūru. Patīk grāmatas, kurās stāsta par garīgās un materiālās pasaules mijiedarbību, jo tās nav šķiramas. Vairāk saista, kā zinātnieki par to raksta. Savārstījumi man nepatīk, īpaši, kad grāmatas autors cenšas būt ļoti moderns. Mūsdienās jau neko jaunu nevar izdomāt, vienīgi atklāt to īpatnējākā veidā. Līdz ar to vienam patīk, bet citiem ne. Pasaule atklājas daudzveidībā. Grāmatas mēdzu pārlasīt, jo daļa rakstītā nepaliek atmiņā. Citas savukārt “iesēžas” prātā, lai arī tā nav nekāda klasika vai autors ir mazpazīstams.
Sieviete gados ar jauniem bērniem
— Ko dara abi jūsu dēli?
— Esmu sieviete gados ar jauniem bērniem. Tā kā ilgu laiku kāpu kalnos, bērni dzima vēlu. Labi vien ir, ka viņi vēl tik jauni, jo visu laiku ir kāds, kurš biksta un neļauj novecot. Dēli nav gājuši manās pēdās un neizvēlējās zinātni. Vecākais dēls Jānis strādāja par nekustamā īpašuma mākleri, bet tagad ir nekustamo īpašumu eksperts. Lai arī savulaik viņš man sagādāja lielus pārdzīvojumus, tagad ir mans drošākais balsts. Vienmēr gan ļoti aizņemts, bet šobrīd tāda dzīve. Jaunākais dēls Kārlis ir mēbeļu galdnieks, remontē arī dzīvokļus. Viņš vairāk ir praktiķis. Abi dzimuši un joprojām dzīvo Rīgā. Cik bieži varam, tiekamies. Man ir arī divas mīļas vedekliņas un mazdēliņš.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Aldona Cinīte.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1937. gads, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā, bioloģijas zinātņu doktore.
NODARBOŠANĀS: aktīva pensionāre.
ĢIMENE: dēli — Jānis (30 gadu) un Kārlis (27 gadi), mazdēliņš Jānītis.
VAĻASPRIEKS: dārza darbi un rakstīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
