Kad pirms kāda laika koknesiete Lidija Zinovska pastkastītē atrada vēstuli no Francijas, viņa domāja, ka pastnieks kļūdījies, jo viņai paziņas šajā valstī nedzīvo.Izrādās — dzīvo gan. Vēstule lika atcerēties vienu pagājušā gada dienu.
Pirms gada vasaras vidū piezvanījis prāvests un lūdzis uzņemt kādu svētceļnieku no Francijas. Jauneklis kājām gāja no Rīgas līdz Apei. Lidijas kundze atceras: viņš bija tik noguris, ka vajadzēja aizbraukt viņam pretī līdz “Ragāļu krogam”. Tā kā tulka nebija, nācās iztikt ar žestu valodu. Ceļotājam plecos bija mugursoma, kurā bija viss ikdienā nepieciešamais.
Kopš svētceļojuma pagājis gads, un vēstule no Serža Grandē — tā sauc svētceļnieku — ir ne tikai mīlestības pilna pateicība ceļā satiktajiem cilvēkiem, bet arī apbrīnas pilns slavinājums Latvijai. Vēstule rakstīta latviešu valodā. Publicējam to saīsināti(ar stila labojumiem).
Mīļie draugi!
Nu jau pagājis gads kopš satikāmies, kad es kājām devos no Rīgas uz Api. Kopš 2001. gada esmu šķērsojis lielu Centrālās Eiropas daļu. Pirms tam esmu bijis Spānijā, lūdzis Romas un Asīzes svētajās vietās.
3. jūnijā es atstāju Rīgu, kur mani ar sirsnību uzņēma katoļu garīgā semināra audzēkņi. 16 dienās es apstaigāju šo zemi — no Salaspils, Ikšķiles, Ogres, Ķeguma, Lielvārdes, Lēdmanes, Kokneses, Pļaviņām, Jaunkalsnavas, Madonas, Cesvaines, Grašu pils, Līgotnes, Gulbenes, Jaunannas, Alūksnes līdz Apei. Katrā vietā kur apstājos, jūs mani mīļi uzņēmāt, un, lai kādas būtu valodas grūtības, mēs sadraudzējāmies. Es saglabāšu neaizmirstamas atmiņas no visām šīm cilvēciskajām tikšanās reizēm, kuras piedzīvoju Latvijā. Tās bija arī grūtas dienas karstumā un putekļos, nemaz nerunājot par mugursomas svaru un fizisko nogurumu. Visvairāk man prātā palikusi mana pirmā apstāšanās Ikšķilē, apstāšanās Lielvārdes draudzē, atpūta Lobes krogū pie Lēdmanes, svētdiena Pļaviņās ar draudzīgo uzņemšanu un kopējais divus kilometrus garais gājiens ar mācītāju nemitīgā lūgšanā (..)
Es iemācījios mīlēt Latviju un viņas iedzīvotājus, jūsu zemi šķērsoju gada visskaistākā mēnesī. Kā jau tūrists biju pārsteigts par Rīgas skaistumu, bet, ejot 16 dienas svētceļojumā, es atklāju jūsu mežu un lauku burvību, neredzētas vēsturiskas vietas, skaistus ezerus un upes. Domāju, jūsu valsts pievilinās arvien vairāk franču cilvēkus, kuri būs gatavi ne tikai caurbraukt kā tūristi, bet gan dalīties kopējās Eiropas un kristīgajās vērtībās.”
Seržs cer vēlreiz tikties, bet līdz tam vēlas sazināties ar vēstulēm latviešu, franču vai angļu valodā. Kokneses katoļu draudzes locekles jau viņam aizsūtījušas atbildi.
Vēstule ir pierādījums, ka svētceļojums nav parasta pastaiga, bet gan mīlestības skola, kura māca pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, tās ir rūpes par tuvāko, tā ir gatavošanās mūža svētceļojumam. Un to Kokneses draudzes locekles apliecina arī pašas, dodoties uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā.
