Neretiete Mudīte Grīnvalde ir māmiņa ne tikai saviem lielajiem bērniem — Inesei (27), Līgai (25) un Jānim (16) , bet arī audžubērniem Imantam (9) un māsiņām Amandai (5) un Laurai (3). “Visi bērni ir labi, viņi tikai jāmīl,” pārliecināta Mudītes kundze.
Jāsāk rīkoties!
“Cik vien sevi atceros, man vienmēr paticis rūpēties par citiem, jau no bērnības esmu mājās stiepusi ievainotus vai noklīdušus zvēriņus, likās, ka esmu par viņiem atbildīga. Pavisam mazai esot, man nomira māte, mani izaudzināja viņas māsa, tāpēc vienmēr esmu sapratusi, kā tas ir — dzīvot bez mātes,” stāsta Mudītes kundze.
Par to, ka varētu kļūt par audžuģimeni un uz-ņemties rūpes par vēl kādiem bērniem, kopā ar vīru domājuši vairākus gadus. Ieceri atbalstījuši arī lielie bērni, un tas bijis ļoti svarīgi. “Vienmēr ir šaubas, bailes no nezināmā, bet vajag sākt rīkoties. Māja kļuva tukšāka, lielās meitas atbrauca tikai brīvdienās, jutām, ka varam savas rūpes un mīlestību dot vēl kādam, ne tikai lielajiem bērniem,” stāsta neretiete.
Īsti mieramikas
Ģimene nokārtojusi visas vajadzīgās formalitātes, izpildījusi prasības, un Mudītes kundze apmeklējusi kursus un kārtojusi eksāmenus, lai iegūtu audžuģimenes statusu. “Pārbaudes ir regulāri, bet uz-
skatu, ka tās ir vajadzīgas. Daudz kas ir atkarīgs no ģimenes, mēs esam lēnīgi un mierīgi, it kā pašiem par sevi teikt, ka esam īsti mieramikas, ir mazliet jocīgi, bet tā tas ir. Audžuģimenes statusu ieguvām pagājušajā pavasarī, un šobrīd pie mums dzīvo trīs audžubērni. Manuprāt, bērni ģimenē ir ļoti labi iejutušies. Mēs bijām ne mazāk uztraukušies, jau bija aizmirsies, kā ir tad, kad mājās mazi bērni, bet mums tagad sākusies otrā jaunība! Mazajām meitenēm ir tieši tāda gadu starpība kā lielajām meitām, tāpēc ir ļoti interesanti atcerēties un salīdzināt. Protams, katram bērnam ir savs raksturs, redzu, ka mazā Laura ir krietni uzstājīgāka, nepiekāpīgāka par māsu, bet visus sadzīves asumus var nolīdzināt, ” atklāj Mudītes kundze.
Atbildība divtik
lielāka
Mudītes kundze piekrīt, ka, kļūstot par audžumāti, atbildība ir divtik lielāka: “Katru dienu bērniem pieķeramies arvien vairāk, viņi jau pēc pāris dienām mūs sauca par mammu un tēti. Tomēr ik pa brīdim uzjundī neziņa, cik ilgi bērni būs mūsu ģimenē, kas notiks rīt, parīt. Jācenšas nedomāt par to, kā būs, ja bērnus izlems atdot īstajiem vecākiem, jādzīvo šai dienai. Man liekas, mēs, latvieši, esam ļoti atturīgi, bailīgi, neizlēmīgi, bet šī ir mūsu vienīgā dzīve un iespēja kādam darīt labu, palīdzēt pasauli ieraudzīt košākās krāsās. Esam izvēlējušies šo ceļu, apzināmies, ka tas nav viegls, bet tas ir mīlestības pilns. Nu, kā var nemīlēt tādu mazu “kukainīti”, kurš ieraušas klēpī, apķeras ap kaklu un nosauc tevi par mammu? Ja kāds apgalvo, ka audžubērniem nepieķeras, tad viņš vai nu melo, vai ir kokagabals. Mēs visi kopā mācāmies, jo arī man un vīram šī ir jauna pieredze,” teic Mudītes kundze.
