Maijā Latviju pārņem ceriņu ziedēšanas trakums. Grimstam ziedu krāšņumā un reibstam smaržas burvībā arī tad, ja pie mājas vai dārzā ir kaut viens ceriņu krūms.
Maijā Latviju pārņem ceriņu ziedēšanas trakums. Grimstam ziedu krāšņumā un reibstam smaržas burvībā arī tad, ja pie mājas vai dārzā ir kaut viens ceriņu krūms. Bet iedomājieties, kā tas ir četrus hektārus lielā laukā, kurā vienlaikus krāsu daudzveidībā uzzied 180 šķirņu un hibrīdu ceriņi! Šis fantastiskais dārzs ir Dobelē, Latvijas Augļkopības institūta teritorijā. Te ir Baltijas valstīs lielākā un viena no plašākajām ceriņu šķirņu kolekcijām Eiropā. To mēdz saukt arī par izcilā selekcionāra Pētera Upīša dārzu. 19. maijā viņam būtu apritējis 111 gadu.
Pagājušajā svētdienā Dobeles ceriņos skanēja mīlestības mūzika. Dziedāja trīs tenori — Guntars Ruņģis, Miervaldis Jenčs un Nauris Puntulis, soprāns Sonora Vaice, spēlēja Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķu grupa Raimonda Ozola vadībā, muzicēja komponists Juris Kulakovs un citi. Pirmajā koncertā pirms sešiem gadiem klasisko mūziku ceriņos klausījās daži simti cilvēku, bet šoreiz — vairāki tūkstoši. Vietējie, ārzemnieki, citu rajonu ļaudis, arī aizkrauklieši. Daudz ģimeņu ar bērniem.
Ievēroju vairākus mazuļus, kuri ar interesi aplūkoja ceriņus un centās līdz sirsniņas dziļumiem saelpoties maigo ceriņu smaržu. Tos, kuri vēl nespēja aizsniegties līdz ziedu vālītēm, vecāki pacēla uz rokām, lai mazulis ziedošajā krūmā iegremdē degunteli. Neviens, ne pieaugušais, ne bērns, necentās kādu ziedu, pat ne laimi vēstošo, noplūkt. Tā mazajā cilvēciņā iesakņojas saudzīga attieksme pret dabu.
Aizkrauklē, pie kaimiņmājas, ievēroju kādu jaunu sievieti ar gadus četrus mazu meitiņu. Viņas abas cītīgi lauza ceriņu zarus — māte augšējos, meita apakšējos, lai nestu uz savu dzīvokli. Pajautāju meitenītes mātei, vai tā viņa audzina savu bērnu mīlēt augus un puķes un kas notiks, ja iedzīvotāji no visiem vairāk nekā simts dzīvokļiem nolauzīs ceriņkrūmam kaut pa zariņam? Atbilde bija “daiļrunīga”…
Ceriņu ziedēšanas trakums paiet ātri, bet jau bērnībā ieaudzinātā prasme priecāties par skaistumu no attāluma paliek. Mīlestības mūzika tad skan sirdī arī tad, kad krūmam nav ne ziedu, ne lapu.
