Emīlija (vārds mainīts) dzīvo pagastā vienā mājā kopā ar dēla ģimeni. Blakusmājā mīt otrs dēls ar savu trešo sievu un bariņu bērnu. Mājas ir līdzās, arī zemes diezgan, ir saimniecības ēkas, tāpēc abi brāļi varētu saimniekot, “cepures kuldami”, tikai — ja gribētu strādāt, nevis uzskatītu, ka darbs ir domāts muļķiem un veciem zirgiem.
Atceras tikai pensijas dienāMātei ir laba pensija, un, kad vecā kundze to saņem, abi dēli vai vedeklas tajā pašā dienā ir klāt. Nemaz nekautrējoties, ielūkojas mātes ledusskapī un paņem, ko sirds kāro. Arī naudu pieprasa, jo esot jāmaksā dažādi rēķini un parādi. Emīlija, sev atstājot pavisam maz, naudu arī atdod un jūtas laimīga, ja vedekla, it kā dodot buču, nošmaukstina lūpas vīramātes vaiga tuvumā. Tādās dienās Emīlija notic, ka bērni viņu mīl…Taču patiesība ir gaužām bēdīga. Vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka Emīlija savus dēlus bērnībā par daudz lutinājusi. Pati strādājusi kolhoza fermās un laukos, savā dārzā un kūtī, bet puikas pie darba neradinājusi. Viņa agri kļuva atraitne, un dēliem trūka tēva stingrās rokas. Emīlija labi pelnīja, uzcēla jaunu māju, pēc tam Atmodas laikā atguva savu Sibīrijā mirušo vecāku mājas un zemi. Dēli ar lielām grūtībām arodskolā apguva galdnieka un celtnieka profesiju. Ja gribētu strādāt, labi nopelnītu un pat savu uzņēmumu varētu izveidot, jo māte par vecākiem atņemto mantu saņēma krietnu kompensāciju. Viņa saņemtos tūkstošus sadalīja dēliem, lai viņi sāktu iekārtot savu dzīvi. Nauda viegli nāca un tikpat viegli aizgāja. Abi nodzērās līdz baltajām pelītēm. Vieglā dzīve puišiem iepatikās, un nu jau vairāk nekā divdesmit gadu viņi dzīvo uz mātes rēķina.NepateicībaJa abiem vīriešiem būtu kaut nedaudz prāta un sirdsapziņas, viņi mātei kaut paldies pateiktu. Taču nekā tamlīdzīga. Ja viņa ārstējas slimnīcā kaut mēnesi, neviens veco sievieti neapciemo. Mātes sirds sāp, redzot, ka citas slimnieces apmeklē bērni, mazbērni, radi un draugi. Pie Emīlijas atbrauc labi ja kāda kaimiņiene, lai pastāstītu, ko viņas dēli atkal kārtējo reizi sadarījuši. Dzērumā ne reizi vien ir degušas mājas, gājuši bojā lopi un pat noslīcis viens bērns. Emīlija raud un kļūst vēl slimāka. — Kāpēc man tāds mūžs, ko sliktu esmu darījusi? Es taču dēliem vēlu tikai labāko. Visi man pārmet, ka nepareizi audzināju, lai tagad paši dzīvo bez manas palīdzības, bet es taču viņus mīlu, — sevi šausta sirmā māmuļa. Nereti pie viņas iegriežas pagasta sociālā darbiniece. Kad Emīlija saslimst, kaimiņienes viņai atnes ūdeni un malku, jo no dēlu ģimenēm neviens pie slimnieces nenāk. Tikai, kad pastniece atnes pensiju, uzreiz ierodas, un viss atkārtojas kā vienmēr. Māte nespēj pateikt — palīdziet man, es nevaru paiet, iekuriniet krāsni, aplaistiet puķes, uzvāriet tēju… Meklē kļūduKad visi aiziet, vecā sieviete raud, naktīs nevar gulēt un mokās ar atmiņām. Meklē, kur bijusi viņas vaina, taču neko nosodāmu neatrod. — Ja es būtu bijusi dzērāja vai bērnus situsi, mērdējusi viņus badā vai saldējusi nekurinātā mājā, ja būtu dauzījusies pa pasauli, bet es taču viņus neizlaidu no acīm ne dienu, — teic nelaimīgā māte.Visi, kas viņu pazīst daudzus gadus, uzskata — ja Emīlijai nebūtu pensijas, dēli viņu jau būtu izdzinuši no mājas. Ar to Emīlijai jau ir draudēts, un viņa reizēm bailēs ieslēdzas savā istabā. Reiz dēls no ārpuses ar dēļiem aiznagloja viņas logu, citreiz ienāca un paņēma mātes televizoru. Neizteiktie vārdiDraudzenes Emīlijai iesaka doties uz pansionātu, arī pagasta sociālais dienests gatavs palīdzēt. Un atkal atskan: “Kā lai es pametu bērnus, viņiem taču bez manis būs grūti. Darba nav, kā viņi dzīvos?”. Un tā viss turpinās jau daudzus gadus. Nu Emīlija ir ļoti slima un ar grūtībām var paiet. Kas notiks, ja viņa reiz vairs nepiecelsies no gultas? Katru dienu viņai dzīvot kļūst arvien grūtāk. Sirmo sievieti nomoka bērnu nežēlība un slimības. Palīdz sveši cilvēki, arī attālāki radi aicina pie sevis, bet Emīlijai tikai viena atbilde — es nevaru pamest bērnus…
