Pagājušā gada nogalē no skrīverietes Zinaidas Ķirsones saņēmām unikālas sendienu fotogrāfijas — dažas no tām ir vairāk nekā 120 gadu vecas.
Pagājušā gada nogalē no skrīverietes Zinaidas Ķirsones saņēmām unikālas sendienu fotogrāfijas — dažas no tām ir vairāk nekā 120 gadu vecas.
Ar mīlestību glabātajos uzņēmumos redzami cilvēki, kuru dzīvesstāsti mantoti no tuviniekiem un saglabājušies skrīverietes atmiņā. Senākais no tiem ir no mātes Alīdas un saistīts ar Feldmaņiem.
— Šī ģimene bija rentnieki dažādās lauku mājās Vecmuižas un Birzgales pagastā, — stāsta Ķirsones kundze. — Vienīgais bērns ģimenē — meita Anna — piedzima pēc astoņiem laulībā nodzīvotiem gadiem. Pēc meitas apprecēšanās vecāki pārcēlās dzīvot pie viņas Jaunjelgavā, kur arī nodzīvoja visu mūžu. Mana vecāmāte Anna Feldmane—Akmentiņa pēc mātes radu ieteikuma izgāja pie 24 gadus vecāka vīra Reiņa Akmentiņa 1907. gadā un apmetās uz dzīvi Jaunjelgavā.
Pirms Pirmā pasaules kara Akmentiņu ģimenē piedzima trīs bērni — viens no viņiem nedzīvs. Viņa dēļ vecāmāte gandrīz zaudēja dzīvību (viņu izglāba ģimenes ārsts ebrejs Hercbergs). Pirms kara Akmentiņiem Jaunjelgavā, toreizējā Fridrihštatē, piederēja māja un iebraucamā vieta ar traktieri. No attāliem pagastiem cilvēki turp brauca zirgu pajūgos, kurus atstāja Akmentiņu aprūpē lielajā stadalā (liels šķūnis kopā ar kūti). Pēc tam viņi devās pāri Daugavai uz Skrīveru staciju un ar vilcienu brauca uz Rīgu.
Tāds pats “uzņēmums” pilsētiņā bija vēl kādam iedzīvotājam, bet viņam bija maz apmeklētāju. Tas viņu saniknoja, un, lai tiktu vaļā no konkurenta, viņš uzpirka kādu vīru, kurš aizdedzināja Akmentiņu stadalu. Ugunsgrēku Annas kundze smagi pārdzīvoja, tādēļ arī zaudēja gaidāmo bērnu. Kara laiku Akmentiņi ar mazajiem bērniem un vecākiem pavadīja Krievijas pierobežas sādžā Pustoškā, no kurienes atgriezās ap 1920. gadu.
1925. gada Vecgada vakarā nomira Reinis, un Annas kundze palika viena ar diviem skolas vecuma bērniem un māti (tēvs bija miris jau agrāk). Tā kā Akmentiņš savlaik bija no kāda bankrotējuša ebreja nopircis blakusesošo divstāvu mūra ēku, viņa kundze to izīrēja kādai notāra ģimenei, Sarkanā Krusta vajadzībām un dzērienu veikalam, tā iegūstot iztikas līdzekļus. Kārļa Ulmaņa laikā par nekustamajiem īpašumiem bija jāmaksā lieli nodokļi, tādēļ arī vecāmāte visu mūžu neieredzēja šo visu tik iemīļoto prezidentu. Viņa teica, ka Kārlis Ulmanis aizstāvējis tikai zemniekus, bet mazpilsētu namīpašniekus “žņaudzis” ar lieliem nodokļiem.
***
Lai arī cik veci būtu dzīvesstāsti, mīlestība, naids, prieks, bēdas cilvēku dzīvi caurvijuši visos laikos. To apliecina arī Zinaidas Ķirsones stāstījums.
