“88 gados viņš ir ļoti enerģisks un darbīgs. Bijis leģionārs, represēts, aktīvi apmeklē pasākumus, brauc ekskursijās un ballē var arī valsi uzgriezt, un tagad viņam ir arī draudzene,” tā par Jāni Tauriņu dzirdēju sakām Mazzalves pagastā.
“Pasākumus apmeklēju, bet valsi gan vairs nevaru uzgriezt kā jaunībā, aizkūstu,” smaida Jāņa kungs, kuru sastopam pie mājas kopjam apkārtni. Viņš teic, ka draudzene mazliet atpūšas, un labprāt piekrīt sarunai, pastāsta par savu dzīvi, kura nav bijusi nekāda vieglā. Bet viņam vienmēr palīdzējis optimisms un dzīvesprieks, kas gēnos un raksturā dzīvē līdzi dots.
Trīs liktenīgi brīži
Staltais vīrs atceras trīs liktenīgus brīžus, kad dzīvība karājusies mata galā, tomēr Dievs viņu pasargājis.
Jānim bija tikai 20 gadu, kad viņu iesauca vācu armijā, latviešu leģionā. “Mums pajūgos vajadzēja lielgabaliem pievest munīciju. Braucām trijos pajūgos, kad pēkšņi mūs pamanīja krievu lidmašīnas. Mēs pametām pajūgus un sakritām grāvjos, ar rokām apņēmu galvu un gaidīju, kad man cauri urbsies lode. No lidmašīnām meta bumbas, visapkārt sprāga, tomēr mums visiem ļoti palaimējās — nevienu neievainoja,” stāsta Jāņa kungs. “Ar zirgu vajadzēja braukt pēc pusdienām, tās vedām lielās kannās. Braucu pār kalniņu, kad sāka šaut no lielgabala — dzirdēju, ka lādiņš krīt man aiz muguras. Uzšāvu zirgam, lai skrien ātrāk, zirgs skrēja, bet man aiz muguras visu laiku šāva, tomēr netrāpīja, izbēgu. Vācu armijā bija tā — kur frontē gāja sliktāk, tur sūtīja leģionārus. Reiz naktī krievu “kukuruzņiks” izslēdza motoru un planēja gaisā, debesīs “sakāra” arī izpletņus ar lukturiem, lai redzētu, kas notiek apakšā. Mēs tobrīd braucām pajūgā, kad no augšas sāka šaut no ložmetēja. Sakritām sniegā, ar sniegu bija pilnas acis, bet pašiem — ne skrambiņas. Tā mani kara laikā nevienu reizi neievainoja — palaimējās.”
Zupā tikai asaka
“Jaunība pagāja frontē, bet vēlāk mani izsūtīja uz krievu lēģeri, trīs gadus biju aiz Maskavas, Ļubercos. Mums lika darīt vissmagākos darbus, piemēram, kraut smiltis un čugunu, bet ēst deva tik, lai mēs badā nenomirtu. Zupa bija plāna, tajā peldēja tikai kāda kāposta lapa vai zivs asaka, dienai deva maizes normu. Bijām badā, nespēcīgi un izvārguši — ja kāja aizķērās aiz smilgas, mēs kritām gar zemi,” atceras Jānis. “Vēlāk strādāju ugunsdzēsēju brigādē, kaut ko maksāja, tomēr iztikt bija grūti. Kad palaida mājās, atgriezos Mazzalvē.”
Pludinātājs
un traktorists
Jānis vairāk nekā trīs gadus pa Dienvidsusēju līdz pat Jelgavai pludinājis baļķus un malku, tomēr tas bijis tāds klaidoņa darbs — katru reizi nakšņojis citā vietā. Šo darbu iesācis kopā ar audžutēvu. Kad pludināšanu pa upi pārtrauca, viņš sāka strādāt MTS — mašīnu un traktoru stacijā. “Visu mūžu biju traktorists — līdz pat pensijai. Pensionārs esmu no 60 gadu vecuma,” viņš stāsta. “Neviens jau saules mūžu nedzīvo, tomēr vēl gribētos dzīvot un redzēt, kas notiks ar Latviju. Mazzalvē esmu uzaudzis, dzīvojis un te arī palikšu. Cik Dievs būs atvēlējis, tik dzīvošu. Cilvēks ir kā muša — te dzīvo, te viņa vairs nav.”
Jāņa kungs pārdzīvojis divas sievas — viņas jau kapu kalniņā. “Mana pirmā sieva Regīna bija skaista poliete, viņas meitu pieņēmu kā audžumeitu. Mums bija liela mīlestība, trīs meitas un dēls,” viņš stāsta.
Taču pirms nepilniem trīsdesmit gadiem sieva nomirusi. Viņš saticis Ausmu, taču arī otrā sieva viņsaulē aizvadīta apmēram pirms desmit gadiem. “Daudz skumju brīžu esmu pārdzīvojis, tomēr, lai kā bijis, jādzīvo,” teic Jāņa kungs.
Ar rokām ķer
zivis
Jāņa kungs ir interesants sarunbiedrs, viņa balss skan enerģiski un dzīvespriecīgi.
“Pa reizei aizeju uz luterāņu baznīcu, palīdzu, ziedoju, cik varu, braucu ekskursijās. Dzērājs nekad neesmu bijis. Man ļoti patīk pūtēju orķestra mūzika, klausos to. Arī citu mūziku, kas skan Radio otrajā programmā. Pats gan neesmu spēlējis, vien kādreiz mutes ermoņikas. Esmu liels hokeja fans, skatos visas spēles. Padomju laikā, kad Rīgā uzcēla ledushalli, braucu uz hokeja spēlēm. “No rokas” nopirku biļeti, tad braucu uz Tukumu pie radiem, kur pārnakšņoju, agri no rīta atpakaļ uz Mazzalvi un tad uz darbu. Tagad spēles skatos tikai televīzijā.”
Jāņa kungs jaunībā vietējā upē ar rokām ķēris zivis. Upe sekla, ap pusmetru, zivis paslēpušās zem zālēm, akmeņiem, īstajā brīdī vajadzēja prast viņas noķert. Tolaik daudzi tā zivis ķēruši.
Nostalģija par ziedu laiku
“Piemājas zemē būs jāieliek kāds kartupelis, tomāti, ziemas ķiploki jau sadīguši. Ķiplokus ēdu, man tie ļoti garšo,” atklāj Jāņa kungs. Bet tādas īpašas ilga un veselīga mūža receptes viņam nav. “Lietoju arī zāles, bet vēl jau turos,” viņš smaida.
Jautāts, kurā savas dzīves posmā gribētos vēlreiz padzīvot, Jāņa kungs atbild: pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, no 1934. līdz 1940. gadam, jo tas bijis Latvijas ziedu laiks, cilvēki bijuši saticīgāki, laipnāki, cerīgāk dzīvojuši un strādājuši nākotnei.
“Ekskursijā”
pēc pasēm
Kamēr runājam, pēc atpūtas nāk arī draudzene Dzidra Līkā. Tikpat vitāla un interesanta kā Jāņa kungs. Cik saskanīgs pāris — nodomāju. Abi esot skolasbiedri, bet Dzidras kundze tikai pāris gadu jaunāka. Zaudējusi vīru, viņai, tāpat kā Jānim, ir mazbērni un mazmazbērni. Abi brīvi, braukuši ekskursijās, apmeklējuši baznīcu, dažādus pasākumus. “Es Jāni nemaz nemeklēju, viņš pats mani atrada un uzrunāja,” stāsta Dzidras kundze. Nu jau rit trešais draudzības gads. “Mīlestība ir atnākusi pašā vecumā! Kur tu biji agrāk?” viņa smaida.
Abi bija aizbraukuši “ekskursijā” uz Aizkraukli — pēc jaunām pasēm. “Es domāju, ka iztiksim ar vecajām, bet Jānis uzskata, ka vajag — kā tad mēs varēsim aizbraukt ekskursijā uz Lietuvu un Igauniju?” atklāj Dzidras kundze.
