Sirdij ir savi likumi, kurus nepazīst prāts — daudzkārt dzirdēts secinājums, kuru mēdzam lietot ikdienā arī kā argumentu, ja citādi nespējam formulēt, ko, ar prātu domājot, viņš viņā (vai otrādi) atradis?
Sirdij ir savi likumi, kurus nepazīst prāts — daudzkārt dzirdēts secinājums, kuru mēdzam lietot ikdienā arī kā argumentu, ja citādi nespējam formulēt, ko, ar prātu domājot, viņš viņā (vai otrādi) atradis?
Marikas (viņas un vīra vārdi mainīti) radi, draugi un paziņas joprojām nevar izskaidrot, ko pirms divdesmit diviem gadiem šī jaunā un skaistā sieviete, kurai vēl nebija trīsdesmit, atrada Viktorā. Viņa nesen bija zaudējusi vīru, viņš mira no ļaunas slimības, kad meitiņai Anniņai bija tikai gadiņš.
Viktors iebrāzās Marikas dzīvē kā viesulis — divreiz precējies, ar otro sievu auga pusaudzis dēls. Dažādās mīlas dēkās rūdīts vīrietis labākajos gados.
Marika dzīvoja kā sapnī. Viņa strādāja atbildīgu darbu lielā uzņēmumā, kur pārsvarā “apgrozījās” tikai vīrieši un par pielūdzēju trūkumu nevarēja sūdzēties.
Bet Viktors bija īpašs! Izskatīgs, interesants, prata sacīt tik maigus vārdus, solīja nēsāt uz rokām, audzināt meitu kā savu bērnu, uzcelt māju, nopirkt mašīnu. Otrā oficiālā sieva gan smējās, ka viņam tāds iekarošanas scenārijs, laiks visu noliks savās vietās. Marikai, protams, bija skaidrs, ka tā “ragana” pati vainīga, nav sapratusi Viktoriņu, vispār bijusi slikta saimniece…
Marika bija laba saimniece.
Cēlās agri, lai savam mīļākajam sagatavotu pienācīgas brokastis — iejauca pat mīklu, lai pie kafijas Viktoriņam būtu silti pīrādziņi. Šmorēja, marinēja, mazgāja un gludināja. Būdama patiešām čakla un izdarīga, viņa veiksmīgi vija jaunu ģimenes ligzdiņu. Viktora solījums šķirties un precēt viņu bija liels papildus stimuls.
Viktoriņš negribēja gaidīt, kamēr Marika saņems dzīvokli, sarunāja priekšnieka vietu ar trīsistabu dzīvokli kaimiņu rajonā.
Radi un draugi tikai novaidējās, kad Marika paziņoja, ka ies viņam līdzi kaut līdz pasaules galam, kāps kaut ellē. Jaunizveidotā ģimene devās prom no Ogres. Vēlāk, redzot, ka laikam šoreiz viss būs labi, attiecības ar radiem uzlabojās, viņi mēroja ceļu uz Marikas un Viktora jauno dzīvesvietu. Tajā gan lielāka vieta bija ierādīta Viktora radiem un draugiem. Jau bija noskatīts zemes gabals, un sākās mājas būvniecība. Vienīgi naudas bija pamaz, bet Viktoram bija idejas — jāiekopj dārzs, jāuzceļ siltumnīca, jābaro cūkas, un nauda būs.
Marika centās. Mums gan šķita, ka viņa devusies labprātīgā verdzībā. Katru dienu ar smagiem cūkēdiena spaiņiem no otrā stāva uz patālo kūtiņu, pēc darba dārzs — kartupeļi, saknes, zemenes, avenes, siltumnīca ar neļķēm. Viss uz Marikas pleciem. Viktoriņam nebija laika. Komandējumos pavadīja pat nedēļas. Kad atgriezās, telefons sakarsa no zvaniem. Sievietes no dažādām toreizējās Savienības pilsētām zvanīja jaunajam draugam. Reiz viņš pat Marikai lika pateikt kādai neatlaidīgai mīlētājai, ka devies uz Āfriku un vairs neatgriezīsies.
Sākās greizsirdības scēnas. Par viņa brūtēm tenkoja visas ciema sievas. Sākumā Marika turējās braši. Nomocīta mājas darbos, viņa ik rītu ieradās kantorī saposta un centās neizrādīt, kas notiek viņas sirdī. Brīvo laiku aizņēma tirgus, cūkas, mājas darbi. Tikai retais zināja, cik sīki vakaros viņai bija jāatskaitās ģimenes galvai par katru nopelnīto rubli. Reiz saņēma pamatīgu rājienu par tirgū nopirkto vējjaku.
Meita izauga, iestājās augstskolā, sameklēja dzīvoklīti un aizgāja. Vēlāk apprecējās un nodibināja jauku ģimeni. Mammu viņa mīl, taču atzīst, ka mātes sirdī viņai visu mūžu bijusi otršķirīga loma.
Kad redzēju darbā izmocīto Mariku, kļuva viņas žēl. Sākās jaunie laiki, Viktors mainīja mašīnas, dzīvoja pilnasinīgu dzīvi, grozījās sabiedrībā, kurā vairs nekādi neiederējās Marika. Nelasa, neseko līdzi ne laikam, ne modei, neinteresanta… Trakākais, ka viņam daudzējādā ziņā bija taisnība.
Viktoru vilka uz galvaspilsētu, kur viņa mātei piederēja māja. Kad māte nomira, pārdeva dzīvokli, māju, sāka Rīgas mājas remontu. Marika, protams, vairs nevarēja cerēt uz darbu kantorī. Sameklēja pārdevējas darbu tirgū. Cēlās agri, vakaros kurināja krāsni, vāca remonta gružus, jo māja bija veca un pārbūvējama.
Šķita, ka visas dzīves vētras rimušas un pāri pusmūžam Viktors kļūs par īstu ģimenes cilvēku.
Kādu dienu radus pārsteidza vēsts — Viktors ierosinājis laulības šķiršanu, kā pats teica, Marika nav augusi līdzi laikam, kļuvusi neinteresanta, toties Rīgā viņš atradis sievieti, kura interesanta sabiedrībā, prot “taisīt naudu”, ar viņu ir ideāla saskaņa visās lietās. Marika novecojusi.
Rit šķiršanās prāva. Marikai taču nekas nepienākas, tā ir Viktora mātes māja. Noteikts termiņš, kad viņai jāizvācas. Uz ielas neizlikšot, nopirkšot vienistabas dzīvoklīti citā pilsētā. Neesot viņi ne pirmie, ne pēdējie, kas šķiras.
Ļoti žēl Marikas. Dzīve izpostīta, ziedota tikai un vienīgi vīrietim, kurš to nav novērtējis. Tiesāties un aizstāvēt sevi nav spējīga, tam vajadzīga nauda, kuras viņai nav un nav bijis divdesmit divus gadus. Tagad “dzīvo uz nervu zālēm” un uzskata, ka piecdesmit triju gadu vecumā dzīve beigusies.
