Mana dārgā māmulīte Anna dzimusi 1912. gadā bijušajā Abrenes rajonā, robežupes Niedrupītes krastā. Olgas un Jēkaba ģimenē viņa bija jaunākā māsiņa četriem brāļiem un trijām māsām.
Mana dārgā māmulīte Anna dzimusi 1912. gadā bijušajā Abrenes rajonā, robežupes Niedrupītes krastā. Olgas un Jēkaba ģimenē viņa bija jaunākā māsiņa četriem brāļiem un trijām māsām.
Atmiņā palicis mammītes stāstītais par norūdīšanās procedūrām. Pirtiņa bijusi pašā upes krastā, tāpēc no pirts lāviņas lēkuši aukstajā ūdenī, bet ziemā pat āliņģī.
Skolas tuvumā nebija, tāpēc vecākais brālis Ivans, kurš dzīvoja “Ķemeros”, aicināja māsiņu pie sevis. Tur viņai brāļasieva iemācīja šuvējas prasmi. Dzirdot dziesmu “Ķemermiestiņā, mazā būdiņā…”, liekas, ka tā ir par manu mammīti, jo viņa bija ļoti skaista.
Pēc dažiem gadiem Anna atgriezās dzimtajā pusē. Viņu nolūkoja Nikolajs no pārupītes, muzikants un lustīgs dejotājs. Pēc pāris gadiem viņus salaulāja Viļakas baznīcā. Viņu laipni uzņēma ģimenē, kurā bija septiņi braši brāļi. Neprecētie brāļi bija greizsirdīgi uz manu tēvu, tāpēc viņš palūdza no sava tēva lauku virtuves māju, nojauca un pārveda tuvāk “Niedrupītei”. Viņš novija ģimenes ligzdiņu, kura palika neskarta arī kara laikā. Ģimenē bijām četri bērni. Pirms kara nomira vecākais brālītis, bet kara laikā no saules dūriena aizgāja māsiņa. 50. gadu sākumā sarīkojuma laikā no policista raidītas lodes aizgāja bojā 17 gadu vecais brālis. Tas bija smags trieciens.
1957. gadā ģimene pārcēlās uz Alūksnes rajona Malienas ciemu, kur pēc dažiem gadiem pēkšņi ar infarktu nomira tēvs. Māmulīte sāka dzīvot Malienas centrā pie dēla, bet sešdesmito gadu sākumā atbrauca pieskatīt meitas dēlus Zalves pagasta Sproģos. Zēni jau sāka skolas gaitas, bet vecmāmiņu lūdza atgriezties Malienā. Kad mašīna ar mammu aizbrauca, es pirmo un vienīgo reizi mūsu kopdzīves 37 gados redzēju savu vīru raudam. Viņš bija izjutis tik lielu māmulītes mīlestību pret mums visiem, kādu nebija guvis savā dzīvē no paša mātes.
Nu jau viņi visi trīs atdusas smiltainē.