Kad labības vārpas sāk dzeltēt un dārzos smaržo puķuzirnīši, Aizkraukles pagasta “Asnu Smēdēs” dzimšanas dienu svin Veronika Šurpicka. Šovasar viņai aprit 65.
Kad labības vārpas sāk dzeltēt un dārzos smaržo puķuzirnīši, Aizkraukles pagasta “Asnu Smēdēs” dzimšanas dienu svin Veronika Šurpicka. Šovasar viņai aprit 65.
— Parasti lielas svinības nerīkojam. Ciemos atbrauc dēls ar vedeklu, mazmeitas, mēs kopīgi vakariņojam un jauki pavadām laiku, — saka Veronika Šurpicka. — Vecākā mazmeita cep kūku, bet jaunākā to garnē.
Jubilāres dzimtā puse ir Latgalē, netālu no Preiļiem. Savlaik Apes lauksaimniecības skolā apguvusi piensaimnieces profesiju un strādājusi Ikšķilē. Tad izveidojusi ģimeni un pārcēlusies uz dzīvi Koknesē. Šurpickas kundze vienmēr gribējusi savu māju, tāpēc nopirka “Asnu Smēdes” Aizkraukles pagastā. 15 gadu nostrādāts Aizkraukles pienotavā, taču veselības problēmu dēļ strādāt vairs nevar. Nu lielākā daļa dienas Šurpickas kundzei paiet, rosoties mājā un pagalmā.
— Savlaik turējām lopus, taču tagad ir tikai suņuks un bariņš vistu, — viņa saka. — Ārsts aizliedz celt smagumus, tāpēc kopju puķes un saimniekoju pa māju. No agra pavasara līdz vēlam rudenim pie mājas kaut kas zied. Taču visvairāk gaidu, kad izplauks puķuzirnīši. Tās ir manas mīļākās puķes. Raibie ziedi jauki smaržo, un mierīgā vakarā smarža pārņem visu pagalmu. Arī petūnijas man ļoti patīk, īpaši nokarenās. Mājas pagalms ir visai liels. Tā kā laiks ir lietains, zāle aug acīm redzami. Tā jāpļauj vai katru nedēļu. Šo darbu veic jaunākais dēls un vīrs, savukārt mazmeitas palīdz izravēt puķudobes un dārzu.
Vēl man ļoti patīk gatavot. Savlaik, kad strādāju, tam neatlika laika. Tagad daļa dienas paiet pie plīts. Vīrs ne dienu nevar iztikt bez gaļas, tāpēc cepu kotletes vai kaut ko šmorēju. Saldēdienus gan gatavoju reti. Ja gribas kādu našķi, to var nopirkt veikalā. Vakarā visi pulcējamies pie galda, pārspriežam dienā paveikto, tad televīzijā skatāmies ziņu pārraidi un dodamies pie miera. Vīram darbs sākas ļoti agri, tāpēc arī visiem pārējiem diena sākas gandrīz ar saullēktu.
Kad mājas darbi padarīti, jubilāre ņem adīkli. Top mīkstas un siltas zeķes vīram, dēliem un mazmeitām, īpaši jaunākajai, kura zeķes nonēsā visātrāk.
— Bērni tagad ļoti kustīgi un dzīvespriecīgi, — saka Veronikas kundze. — Mazmeitai patīk staigāt tikai zeķēs, un viens divi tās cauras, taču tas nekas. Vienmēr var noadīt jaunas.
Vasarā ģimene dodas ciemos pie radiem Latgalē. Agrāk, kad bija jābrauc ar autobusu, ciemojās ļoti reti. Taču tagad iesēžas automašīnā un dodas ceļā.
— Uz manu dzimto pusi ar autobusu aizbraukt ir sarežģīti, — saka jubilāre. — Vienreiz jāpārsēžas, un kur vēl gaidīšana ceļa malā. Tagad ir daudz vienkāršāk. Man patīk braukt ciemos. Cilvēki Latgalē ir ļoti viesmīlīgi — vienmēr ir klāts galds, un sarunās paiet viss vakars.
