Klintaines pagastā radu un draugu lokā šodien 70 gadu jubileju svin Zinaida Egle. Liktenis viņai nav lēmis vieglas dienas, tomēr tas nav atņēmis Egles kundzei dzīvesprieku.
Klintaines pagastā radu un draugu lokā šodien 70 gadu jubileju svin Zinaida Egle. Liktenis viņai nav lēmis vieglas dienas, tomēr tas nav atņēmis Egles kundzei dzīvesprieku. Viņa priecājas par katru saulaino brīdi, par katru asnu, kas pavasarī pirmais izspraucas no zemes.
Palīdz kaimiņi
–– Visu mūžu abi ar vīru esam smagi strādājuši kolhozā “Selga”, — saka Zinaida Egle. –– Sabojāta veselība, un vecumdienās maz priecīgu mirkļu, tomēr ir ļoti daudz labu un atsaucīgu cilvēku, kuri grūtākajos brīžos palīdz. Kaut vai kaimiņu mājā dzīvojošā Zvirgzdiņu ģimene, vairāki paziņas no Pļaviņām. Ja pietrūkst maizes, zāļu, ir kāda cita vajadzība, mums vienmēr visu atved vai palīdz pašiem nokļūt pilsētā.
Vēsta pirmās lāstekas
Ar nepacietību jubilāre gaida pavasari, kad varēs sākt rosīties piemājas dārziņā, kur parasti audzē kartupeļus, burkānus, citas saknes, bet dobē pie mājas plaukst puķes. Jubilāre priecājas par katru asniņu, kas izspraucas no zemes, un ik zaru, kurš raisa pumpurus. Pirmie pavasara vēstneši jau pamanīti –– dienas kļuvušas garākas, un, kaut arī sals vēl kniebj vaigos, lāstekas pie šķūnīša jumta pusdienas laikā kļūst arvien garākas, un sniegā krīt pirmās mirdzošās lāses. Tas ir jaukākais laiks, kad mostas jauna dzīvība.
Gaida pastnieku
Egles kundze katru otro dienu ar nepacietību gaida pastnieku, kurš pastkastītē ieliks “Staburagu”.
— Bez avīzes nevaru iztikt, — saka jubilāre. — To izlasu no viena vāka līdz otram. Izlasīto vienmēr kopā ar vīru pārspriežam. Labprāt lasu arī grāmatas — īpaši latviešu romānus. Vakaros neizlaižu nevienu “Panorāmas” raidījumu. Tikai pēc laika ziņām varu doties pie miera.
Cilvēki kļūst noslēgtāki
Zinaidas kundze vienmēr priecājas, ja mājās kāds ienāk parunāties, tad prāts kļūst mierīgāks un dzīve šķiet gaišāka.
— Vislielākais prieks, ja ciemos atnāk draudzenes no Pļaviņām, — tā jubilāre. — Atceramies jaunību, izstāstām viena otrai ikdienas pārdzīvojumus, reizēm notraušam pa asarai, un paliek vieglāk. Cilvēki diemžēl kļuvuši daudz noslēgtāki. Savlaik pulcējāmies kopā, pēc darba kopīgi atpūtāmies. Tagad tā nenotiek. Vienkāršiem cilvēkiem dzīve grūta bija gan padomju laikos, gan tagad, tikai nu visi ir daudz nomāktāki. Arī apkārtni nekopj, viss ieaug krūmos un nezālēs, bail pat garām iet. Čūskas un citi rāpuļi līdz ar to dzīvo daudz tuvāk. Ir ļoti neomulīgi.
