Rakstu Jums neilgi pirms Ziemassvētkiem.
Cik tad vairs tālu, kad nāks šis klusais neatkārtojamo izjūtu laiks.
Lai arī kā mums katram klātos, taču par spīti grūtībām, cenu kāpumiem, visām būšanām un nebūšanām ikvienā no mums kā sentēvu mantojums dzīvo latviskais svētvakars. Ziemassvētku vakars.
Ikvienā no mums dzīvo arī cerība, ticība visam labajam. Ir taču teiciens — cerība mirst pēdējā.
Tuvojoties Ziemassvētkiem, es uzrakstīju dzejoli “Iestaro cerību!”. Parādīju to paziņām, un viņi ieteica nosūtīt to mūsu laikraksta “Staburags” redakcijai. Varbūt, tuvojoties Ziemassvētkiem, to var izmantot laikrakstā. Priecāšos, ja arī Jums tas patiks, un uzrakstītais lai ir mans apsveikums Ziemassvētkos ikvienam Latvijā.
Iestaro cerību!
Iestaro cerību
sniegpārslā baltā,
Lai mīksts, pūkains mākonis
nosnieg
pār tiem, kuriem grūti!
Iestaro cerību
ziemeļvējā asā un saltā,
Lai siltumu pat retā ziemas
saulstarā jūti!
Iestaro cerību
ikdienas solī raitā,
Lai spēku sevī kā avota ūdenī
rodi!
Iestaro cerību
brīnišķu domu gaitā,
Lai laimi sev un citiem dodi!
Iestaro cerību
skaistā, tik skaistā dziesmā,
Lai prieku ieraugi kaut vienas
Ziemsvētku svecītes liesmā!
Mīļus, varbūt pat ļoti pieticīgus, bet tomēr laimīgus Ziemassvētkus un Jauno gadu vēlot —
Skaidrīte Klauzele
Vietalvā
