Sen neesam tikušās. Redzēju tevi un Indiķi starp brīvdabas izrādes ”Vienas vasaras ministrs” skatītājiem. Cilvēku jūra! Tāpēc jau nepiegāju pie jums abiem.
Tāpēc jau nepiegāju pie jums abiem.
Laikam no visiem tuvējiem pagastiem bija sabraukuši! Tu jau ar savu Indriķi priekšējās rindās biji iekārtojusies, bet es, kā jau no laukiem, kamēr atbraucu, dabūju vietu tikai aizmugurē. Grūti jau bija redzēt, bet dzirdēt, pakurlai, bija labi. Bet cik ļautiņu stāvēja kājās! Patiešām grandiozs vasaras notikums. I alus, i šašliki turpat.
Varu iedomāties, kā tavs Indriķis vēl tagad dungo. Zini, es sen nebiju skatījusies brīvdabas izrādi. Tagad saprotu, kāpēc tik daudz cilvēku bija sabraukuši no malu malām. Aktieri runāja tik atklāti, ka man, lauku cilvēkam, bija prieks. Jāsauc taču lietas īstajos vārdos!
Žēl tikai, ka lietus izjauca visu kopainu, jo man priekšā ”sēdēja” vieni lietussargi, un skatuvi es neredzēju, bet skaņa bija laba, tak jau aktieri no Rīgas bij’ centušies i ar dziesmu, i ar runāšanu piekliegt visu Aizkraukli.
Kad vēl tāda reize un par tādu naudu būs?
Par atlaidi pensionāriem nemaz nebija domāts, jo izrāde taču sākās 21, kad vecajiem un maziem bērniem jau jāguļ. Un tāpat būtu par dārgu, jo pēc izrādes ļoti lija un transporta uz pilsētu daudziem — nekāda.
Līdz pilsētai laipojot, visi izrādes plusi aizpludoja pa ielu. Žēl, ka tik skaisti reklamētajā izrādē man nācās tā vilties! Bet citreiz v
