Bijušais koknesietis, tagad ogrēnietis, Andris Jankovskis ir aktīva dzīvesveida piekritējs. Vairākus gadus viņš bijis militārajā dienestā, nu strādā apsardzes firmā Aizkraukles rajonā un gatavojas čempionātam armrestlingā (roku laušanā).
Bijušais koknesietis, tagad ogrēnietis, Andris Jankovskis ir aktīva dzīvesveida piekritējs. Vairākus gadus viņš bijis militārajā dienestā, nu strādā apsardzes firmā Aizkraukles rajonā un gatavojas čempionātam armrestlingā (roku laušanā).
Par ģenerāļa pakāpi nedomā
— Jūsu militārā karjera ir notikumiem bagāta: dienests Padomju Savienības armijā, darbošanās speciālo uzdevumu vienībā, pēc tam miera uzturēšanas spēkos Bosnijā. Šādu dzīvi izvēlējāties apzināti?
— Jau bērnībā sapņoju par speciālo uzdevumu vienībām. Laikam pārāk daudz filmas saskatījos! Taču neesmu no tiem, kuri militāro karjeru veido ar domu kļūt par ģenerāli. Vairāk interesē praktiskais darbs. Aktīvu militāro darbību sāku 1991. gadā, kad pēc pusgadu ilga dienesta Padomju Savienības armijā (Baltijas valstu puišus togad no dienesta svešajā armijā atbrīvoja, tādēļ dienēts tikai pusgads — aut.) sāku strādāt zemessardzes speciālo uzdevumu vienībā Aizkrauklē.
Ar aizkraukliešiem uz Bosniju
— Kā nokļuvāt karojošajā Dienvidslāvijā?
— Tieši no zemessardzes, atsaucoties Dānijas aicinājumam. Uz Dienvidslāviju vēlējās braukt 90 puišu. Pēc pamatīgas fiziskās, veselības un intelektuālās pārbaudes mācībās uz Dāniju un pēc tam uz Bosniju devās trešā daļa, arī trīs aizkrauklieši. Sākumā kā ANO spēku pārstāvji, vēlāk kā NATO karavīri.
— Jūs iekļāvāties Dānijas miera uzturēšanas spēku sastāvā. Kā jutāties svešas valsts armijā?
— Latvijas grupai bija savas valsts karogs, sava forma un atšķirības zīmes. Mūs arī uztvēra kā latviešus.
— Vietējie iedzīvotāji jūs neuzskatīja par iebrucējiem?
— Nē, konfliktu ar iedzīvotājiem nebija. Karš visiem bija apnicis, mēs bijām cerība, ka būs miers.
Armija cilvēkiem, nevis cilvēki armijai
— Un tomēr — latviešu zēni svešā karojošā valstī. Savulaik PSRS jau bija bēdīga pieredze Afganistānā. No turienes arī daudzi latvieši atgriezās sakropļoti, ar garīgām traumām.
— Daudz kas atkarīgs no apstākļiem. No Afganistānas kara daudzi puiši tiešām atgriezās garīgi salauzti. Bet kādi tur bija apstākļi! Drausmīgi. Arī Bosnijā krasi atšķīrās krievu un dāņu armijas karabāzes. Krievi dzīvoja teltīs, tualeti jau pēc smakas pa gabalu varēja saost. Mums bija dzīvojamie vagoniņi, dušas, sporta zāles ar trenažieriem, kādus Latvijā neatrast. Armija cilvēkiem, nevis cilvēki armijai.
— Vai pašam problēmu nebija?
— Sākumā biju satraukts, tad pieradu. Visgrūtāk klājās ēšanas režīma dēļ. Mēs esam raduši kārtīgi pieēsties vakarā, bet tur pēc sešiem neviens neēd. Kādu mēnesi vakaros mocīja bada sajūta, taču tad pieradu un jutos labi. Cilvēki nesaprot, kādēļ naktī slikti guļ. Vakarā pieēdas — tāpēc. Atgriezies kādu pusgadu to ievēroju, bet tad režīms izjuka, un atsākās vēlās vakara maltītes.
Vajag profesionālus algotņus
— Jūs esat pieredzējis, kā darbojas NATO karavīri. Vai Latvijai šī alianse vajadzīga?
— Viennozīmīgi atbildēt nevaru, bet domāju, ka vajag. NATO sastāvā ir lielākas karjeras iespējas, vairāk arī drošības garantiju. Valstīs, kuras ir NATO sastāvā, armijā ir pavisam cits līmenis.
— Ko jūs domājat par Latvijas armiju?
— Neko labu teikt nevaru. Apgalvo gan, ka ikviena vīrieša pienākums ir dienēt, bet kurš grib dienēt šādā armijā? Latvijai vajag profesionālu algotņu armiju. Jauniešiem pietiek ar dažu mēnešu kursiem, par pārējo jāgādā algotņu armijai.
— Ja tāda iespēja būtu, jūs atgrieztos militārajā dienestā?
— Pirms pieciem gadiem — jā. Tagad to vairs nedarītu. Man ir citi mērķi. Nekad neesmu nožēlojis, ka pametu militāro karjeru. Turklāt es darbojos apsardzē — pusmilitārā jomā ar lielākām perspektīvām.
Sargā
ārzemnieku
— Kādēļ aizgājāt no militārā dienesta?
— Zemessardzē nostrādāju līdz 1996. gadam, tad jutu, ka gaidāmas reformas. Gāju prom, jo tās varēja skart arī manu darbu. Kļuvu par miesassargu kādam ārzemniekam, kurš uzskatīja, ka Latvijā viņam tāds nepieciešams. Divarpus gadus viņam kā ēna visur līdzi braukāju.
— Vai bija situācijas, kad apsargājamajam uzbruka un jūs glābāt viņa dzīvību?
— To es nedrīkstu stāstīt, tā ir neizpaužama informācija. Varu pateikt tikai to, ka miesassargam ir smags darbs. Tas piemērots cilvēkam bez ģimenes. Miesassargs vienmēr pakļauts klienta dzīves ritmam.
Otrais roku lauzējs Eiropā
— Kā militārists un apsargs jūs noteikti esat sportisks cilvēks.
— Man tuvāks ir armrestlings. Šajā sportaveidā esmu 2001. gada Eiropas vicečempions, vairākkārtējs Latvijas čempions. Pēdējā laikā vietējās sacensībās gan vairs nepiedalos — “tēmēju” uz augstāku līmeni. Ar nepacietību gaidu nākamā gada Eiropas čempionātu Vācijā, tajā noteikti startēšu.
— Laikam aktīvi trenējaties?
— Nevarētu teikt, ka ļoti aktīvi, bet sacensībām vienmēr gatavojos cītīgi. Latvijā esam kādi seši, septiņi vīri, kuri ar armrestlingu nodarbojas ļoti nopietni. Ir armrestlinga federācija, kuru vada mūsu treneris Modris Stalgevičs. Viņš ir šī sportaveida dvēsele. Pateicoties viņam, es pievērsos šai nodarbei. Agrāk Koknesē notika rokfesivāli, kuros sacentās roku laušanā. Divus gadus pēc kārtas uzvarēju, un Modris Stalgevičs mani uzaicināja trenēties. Tā no izklaides ballītē nonācu līdz čempionātam.
Sapnis par olimpiādi
— Vicečempions jūs jau esat, varbūt arī līdz čempiona titulam nav tālu. Kāds sportā ir jūsu mērķis?
— Runā, ka armrestlingu grib atzīt par olimpisko sportaveidu. Ja tā būs, noteikti gribu piedalīties olimpiskajās spēlēs. Tas ir mans sapnis. Tāpat kā uzvarēt pasaules čempionātā.
— Armrestlings šķiet tāds neaktīvs sportaveids. Kas jūs tajā saista?
— No malas raugoties, varbūt arī šķiet, ka armrestlings ir pasīvs sportaveids. Taču patiesībā ļoti aktīvs un tehnisks. Pretinieks jāizjūt, ar spēku vien nepietiek. Mani saista arī citi sportaveidi, skolā biju aktīvs vieglatlēts. Fanoju par hokeju, basketbolu. Vasarā spēlēju pludmales volejbolu, tā atpūšos. Es arī Aizkrauklē pats gribētu veidot armrestlinga komandu un trenēt puišus.
Uz ledus sīka asara dēļ
— Kā atpūšaties?
— Pagaidām ir tikai darbs un nedaudz sporta. Iecienītākajam atpūtas veidam — ziemas zvejai — laika neatliek. Tā ir vislabākā relaksācija — sēdēt uz ledus pie āliņģa. Vasarā ar “pīcku” upmalā sēdēt nepatīk, bet ziemā gan.
— Vai bijuši lieli lomi?
— Līdaciņas, tādas ap pāris kilogramu, esmu izvilcis. Taču lomi nav svarīgi, galvenais ir process. Es varu visu dienu pavadīt uz ledus kaut sīka asara dēļ.
— Kur ir jūsu iecienītākā zvejas vieta?
— Uz Daugavu dodos reti, biežāk braucu uz ezeriem. Latvijā ir pietiekami daudz ezeru, no kuriem bez loma mājās nebraucu.
Pagātne — tabu
— Jūs vairākkārt teicāt, ka par militāro karjeru daudz nedrīkstat stāstīt. Vai tas ir valsts noslēpums?
— Neviens mums neaizliedza stāstīt, bet militāristiem tā pieņemts, ka viņi runā maz un nelabprāt.
— Vai tas dzīvē netraucē? Vienmēr jāpiedomā, lai nepastāsti ko lieku.
— Esmu pieradis, ka daudz nevajag stāstīt. Man arī pašam nepatīk runāt par pagājušajiem gadiem un darbiem. Labāk paklusēju.
Treniņš ar ķermeni
— Apsardzes firma “Sports un drošība” tikko sāk darbu. Vai Aizkraukles rajonā ir pietiekami daudz spēcīgu, izturīgu puišu apsargu darbam?
— Pietiekami. No lauku rajoniem vienmēr nāk labākie puiši. Turklāt esmu daudz šajā jomā strādājis un varu palīdzēt gan ar padomu, gan praktisku apmācību. Vadu apsargu fiziskos treniņus, kuri nenotiek sporta zālēs ar trenažieriem. Es trenažierus neatzīstu, strādāju ar savu ķermeni, svaru un spēku. Līdz ar to saglabāju fizisko formu, izvairoties no traumām.
Piedzīvojumus meklē leģionā
— Kāds ir jūsu dzīves lielākais piedzīvojums?
— Ceļojums uz Franciju ar domu iestāties franču leģionā. Pēc Bosnijas turp devāmies vairāki puiši. Diemžēl mani neņēma, jo savulaik bija lauzts pleca kauls. Izaicināju uz cīņu jebkuru leģiona instruktoru, taču viņi nepiekrita un mani vienalga neņēma. Tur ir ļoti stingra atlase. Franču leģions ir īsta izdzīvošanas skola.
— Vai bijāt gatavs paciest ciešanas un sāpes piedzīvojumu dēļ?
— Jā, jo mani vilināja piedzīvojumi, un franču leģions likās kaut kas īpašs, kā augstākais sasniegums.
— Jūs dzīvojat Ogrē, tomēr esat cieši saistīts ar Aizkraukles rajonu.
— Esmu dzimis Jēkabpilī, uz Koknesi ar ģimeni pārcēlos pusaudža vecumā. Koknesē ir arī vecāku mājas. Tagad dzīvoju Ogrē, bet Aizkrauklē strādāju.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Andris Jankovskis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1972. gada 9. oktobris, Jēkabpils.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: apsardzes priekšnieks SIA “Sports un drošība”.
ĢIMENE: precējies, divas meitas.
VAĻASPRIEKS: armrestlings, zemledus makšķerēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
