Gunta Amoliņa un Māris Skrinda apkārtējo uzmanību pievērš ar frizūrām.
Gunta Amoliņa un Māris Skrinda apkārtējo uzmanību pievērš ar frizūrām. Tiesa, Rīgā tā ir neuzkrītošāka, bet mazpilsētā uz viņiem skatās kā uz marsiešiem. Kādi viņi ir patiesībā, centos uzzināt sarunā ar neparasto frizūru nēsātājiem.
Gunta dzīvo Rīgā, bet Māris — Jaunolainē. Augustā viņi abi devās svētceļojumā uz Aglonu. Tā laikā gūts daudz jaunu draugu, arī Koknesē, kur nesen abi jaunieši ciemojās.
— Frizūras, ko nēsājat, raksturīgas pankiem — cilvēkiem, kuriem ir īpaša attieksme pret dzīvi — protests. Vai jūs arī pret kaut ko protestējat?
Māris: — Tā nevarētu teikt. Mēs esam parasti jaunieši, kuriem patīk smagā metāla mūzika. Pērn biju uz “RAMMSTEIN” koncertu. Man ļoti patīk šī grupa, koncerta ietekmē izveidoju frizūru, līdzīgu grupas solistam.
Gunta: — Es pie frizūras tiku vēlāk. Reiz kopā ar Māri gājām Vecrīgā. Redzēju panku meiteni un teicu Mārim: “Es arī gribu tādu frizūru!”. Māris gan ķircinot teica, ka tas nav nopietni, bet rezultātā tās dienas vakarā viņš man mājās pats apgrieza matus, un tā mēs kļuvām līdzīgi.
— Kā uz jūsu frizūrām reaģē vecāki?
M.: — Vēl līdz šai dienai manu frizūru nav pieņēmuši. Tās dēļ mājās ir ļoti saspīlētas attiecības.
G.: — Man gan nav nekādu problēmu. Mamma uzskata, ja man patīk, lai ir.
— Vai frizūras veidošanai patērējat daudz laika?
G.: — Nē. Mums jau katru dienu nav šādas “sekstes”. To veidojam ar lakas palīdzību. Šī ir tā saucamā svētku frizūra. Abas “grebenes” izveido pusstundas laikā (vienu galvu 10—15 minūtēs).
— Vai daudz piezīmju esat dzirdējuši no apkārtējiem?
G. un M.: — Jā! It kā mēs būtu kādi noziedznieki! Nenormālie, dumjie, jocīgie — tie ir tikai daži mums veltītie apzīmējumi.
— Kāds ir jūsu dzīves moto?
G. un M.: — Panki nemirst!
— Ko jūs darāt ikdienā?
M.: — Esmu beidzis pamatskolu un arodskolu, strādāju Olaines radiatoru rūpnīcā.
G.: — Es mācos 12. klasē.
— Kā skolotāji izturas pret “marsieti” klasē?
— Ļoti dažādi. Ir tādi, kurus interesē, kas ir manā galvā, ir tādi, kuri pat lāga runāt negrib.
— Vai svētceļojums jums bija pastaiga?
M.: — Interesanti, kāpēc visi tā domā. Arī kādas krievu avīzes korespondents manis teikto bija traktējis kā izrādīšanos. Svētceļojumā devos, ticības vadīts, esmu katoļu draudzes loceklis, apmeklēju dievkalpojumus. Daži gan domā, ka es zaimojot Dievu, apmeklējot baznīcu šādā frizūrā. Manuprāt, ticības rādītājs ir sirdī.
G.: — Man ar ticības lietām nav tik liela saskare. Es mēģinu saprast draugu.
— Ko domājat par celibātu — aizliegumu priesterim dibināt ģimeni?
M.: — Mēģinu saprast. Pret ierosinājumu aizliegt kontraceptīvos līdzekļus gan man ir iebildumi. Reiz, diskutējot ar kādu jaunieti, kurš atbalsta šo ideju, pajautāju: “Vai tev ir draudzene?”. Viņš atbildēja noliedzoši. Tāpēc arī nesaprot to nepieciešamību.
***
Kad Aglonā svētceļnieku grupas sevi prezentēja, pie mikrofona piegāja arī Māris. Viņš teica: “Mēs visi esam dažādi, bet spējam būt vienoti!”. Tie ir vārdi, kurus bieži pazaudējam ikdienā.
