“Katram jābūt savai vietai, kur labi jūties, kurā apmesties līdz mūža galam. Sece man ir pirmā vieta — tur bērnība, jaunība aizvadīta. Pusgadsimtu bijušas vecāku mājas, bet Aizkrauklē jūtos tik labi kā nekur,” stāsta Gaļina Priedīte. Viņa šajā sestdienā svinēs septiņdesmito jubileju. “Dzīve ir raiba, bet interesanta, un es priecājos, ka tik daudz kas piedzīvots un redzēts.”
Ieaudzina darba mīlestību
Karš ir skarbas, nežēlīgas lielvaru ambīciju dzirnavas, kur iznīcina, sagrauj cilvēku dzīves, neatgriezeniski maina likteņus. Arī Gaļinas ģimene, dzīvojot Krievijā, Kaļiņinas apgabalā, izjuta pēckara sekas — grūtos dzīves apstākļus, badu. Labākas dzīves meklējumos 1948. gadā viņas vecāki no Kaļiņinas apgabala pārcēlās uz Latviju. “Man bija divi gadiņi. Pēckara laiks grūts, nebija, ko ēst. Tētis uz Latviju atbrauca pirmais, dabūja darbu. Pirmos gadus dzīvojām Secē pie saimnieka Pāvila. Vienā mājas galā dzīvojām mēs, otrā viņi. Pāvilu vecāmāte pieskatīja savus mazbērnus un arī mani.” Pēc kāda laika radās iespēja no kolhoza nopirkt mājiņu. Tajā ģimene nodzīvoja 48 gadus, un liels pārdzīvojums mātei bijis deviņdesmitajos gados, kad no Vācijas atgriezās mājas iepriekšējie saimnieki un īpašumu atguva tiesas ceļā.
“Mamma bija ļoti strādīga, Darba veterāna apbalvojumu saņēma. Ģimenē bijām pieci bērni, man, vecākajai, visi kā cāļi rindiņā gāja pakaļ. Mamma ik rītu pieteica, kas katram jāpaveic, un darba mīlestību no bērnības ieaudzināja. Kad man bija 16 gadu, gāju viņai palīgā slaukt govis. Iedeva grupu — desmit govju, un pirmos gadus slaucām trīs reizes dienā ar rokām. Ik rītu četros cēlāmies, izturējām. Kad atceros, brīnos — kā varējām? Mums bija ļoti labs kolhoza priekšsēdētājs, tāds Ābrams, i žēloja mūs, i prēmijas deva, i uz goda dēļa bijām.”
Visa ģimene kopā
“Man ir dēls, meita, pieci mazbērni un mazmazdēliņš Egils. Un visi dzīvo Latvijā, dēls un meita tepat Aizkrauklē. Visi esam kopā. Savā starpā vairāk runājam krievu valodā, bet visi esam Latvijas pilsoņi.” Gaļinas labā latviešu valodas prasme neļauj domāt, ka tā nav viņas dzimtā valoda. Viņas vecāki latviešu valodā nerunāja, bet pirmajā klasē meitenei bija jāmācās Secē latviešu skolā. Pamatskolu pabeidza Jēkabpilī, vēlāk, strādājot ēdināšanas nozarē, nokārtoja eksāmenus, lai iegūtu apliecinājumu profesionālajām pavāres prasmēm. Astoņdesmito gadu otrajā pusē Aizkrauklē vakara (maiņu) vidusskolā ieguva vidējo izglītību. Pabeidzot skolu, toreizējās direktores Mirdzas Vainovskas mudināta, Gaļina tūlīt devās nokārtot pilsonību. “Tā kā biju absolvējusi latviešu skolu, kā arī atbilda nodzīvoto gadu skaits, neko vairāk nevajadzēja, lai iegūtu pilsonību,” atminas Gaļina. “Varbūt nevajadzēja tā, tomēr mammai dažreiz pārmetu — kāpēc mēs, krievu cilvēki, Krievijā dzīvojuši, dzimuši, auguši, tur saknes, tur radi, esam citā valstī? Kāpēc viņa atbrauca pie tēta uz Latviju? Viņa atbildēja: tur bija bads, ko man bija darīt? Tevi bija jāpabaro. Ja ierunājos, vai negribētu atgriezties, mamma atteica: negribu, man te ir labi. Krievijā radu ir ļoti daudz, radus no mātes puses zinu, esam ciemojušies, bet tagad saiknes vairs nav.”
Jāmirst tikai vienu reizi!
“No pieciem bērniem esam palikuši tikai divi. Māsa Tamāriņa nomira no cukurslimības, tikai 26 gadi bija. Zinaīda nomira trīs gadu vecumā. Brālis strādāja Krievijā mežos, saņēmām ziņu, ka mežā cietis nelaimes gadījumā un gājis bojā. Mamma ļoti pārdzīvoja jaunākā dēliņa aiziešanu,” stāsta Gaļina. “Ņina dzīvo Krievijā, Amūras apgabalā, pie Ķīnas robežas. Viņa strādāja hidroelektrostaciju būvniecībā, un no Stučkas komjauniešu organizācijas aizbrauca uz Dagestānu, no turienes māsu aizkomandēja uz Amūras apgabalu. Šogad viņai 22. augustā paliks 65 gadi. Uz Latviju Ņina negrib braukt.” Gaļinai spilgti atmiņā palicis tālais ceļš, reiz dodoties ciemos pie māsas. Ceļš garš: Rīga — Maskava — Ļeņingrada —Abakana — Blagoveščenska un tālāk vēl krietns gabals “kukuruzņikā”. “Nekad neaizmirsīšu braucienu ar “kukuruzņiku”. Lidaparāts tricinās, vietējie arī lido — tie neko, savā starpā savā valodā kaut ko pļāpā. Sēžu, ierāvusies stūrī, bāla, nobijusies. Pienāk pie manis viens un jautā: ko tu, meitenī, trīci? Man bail! Nekas, nebaidies, jāmirst tikai vienu reizi!”
Puķudārziņš stepē
Savu pirmo vīru Gaļina satika, pateicoties vētrām, kas Latvijā izpostīja mežus, un šurp nokopt postījumus un nopelnīt brauca vīri no malu malām. Viņš bija no Astrahaņas. “Apprecējāmies Latvijā, aizbraucām uz Astrahaņu un nodzīvojām tur astoņus gadus. Māju uzcēlām, saimniecību iekopām. Stepes vien, zaļumu maz, bet cik garšīgas vīnogas, arbūzi, persiki! Tur pirmo reizi redzēju lauka tomātus. Tik plaši lauki — ne sākuma, ne gala! Vasarās līdz pat 40 grādu karstums, to izturēt bija grūti, jo Latvijā cits klimats. Zeme tur smaga — gaiša kā māls. Tādos dubļos iestiegot, ārā tikt grūti. Ziemas garas un aukstas. Man ļoti gribējās pie mājas puķudārziņu. Par pastnieci strādāju, un no apkaimes tantēm dabūju pa kādam stādam, iekopu daudz krāšņu dobju, cilvēki nāca un brīnījās, viņiem tā nebija pieņemts.”
Vietējie Gaļinu izteikti gaišās ādas dēļ saukāja par “ņemku” — vācieti, arī akcents bijis. “Ne tu vāciete, ne krieviete, kas to lai zina, kas tu tāda,” pasmējušies. Lai gan latviešu valoda Gaļinai nebija dzimtā, to nekad neaizmirsa, arī bērniem sāka mācīt.
“Atvaļinājumā katru gadu braucām uz Latviju. Divās diennaktīs ar vilcienu varēja aizbraukt. Tiklīdz redzēju latviešu filmas — raudāju, tā gribējās uz Latviju, un viss. Pametu visu, izšķīros un atbraucu uz šejieni,” stāsta Gaļina.
Desmit dažādu profesiju
Attiecībās gūta gan ļoti rūgta, gan skaista pieredze. “Rūgtums nepaliek, ļaunu neturu, tā vieglāk dzīvot. Kādreiz pasēžu, padomāju — nu gan mana dzīvīte iznākusi! Tāds raibs liktenis… Arī privātajā dzīvē gājis raibi, divas reizes biju precējusies. Mans otrais vīrs Guntis bija ļoti labs cilvēks, ļoti jauks, komunikabls un inteliģents, diemžēl sirds neizturēja. Trešo reizi precēties vairs negribu, kaut ar pašreizējo dzīvesdraugu jau četrpadsmit gadu nodzīvots.”
“Lai kā dzīvē gājis, mans lielais mierinājums vienmēr bija darbs,” domīgi teic Gaļina. “Nekad bez darba neesmu bijusi un visu mūžu teju desmit dažādu profesiju apgūts — biju slaucēja, strādāju zāģētavā, lauka darbos Astrahaņā, biju noliktavas pārzine, pastniece, virtuves strādniece, pavāre, “Preses apvienības” kioskā astoņus gadus nostrādāts, maizītes cepu. Pienāca pensija, kādu brīdi dzīvoju mierīgāk, bet tad sāku strādāt par sociālo aprūpētāju. Arī tagad man ir interesanta dzīve, nav laika garlaikoties. Šodien jāiet ciemos pie draudzenes uz jubileju, nupat piezvanīja — aicināja uz mežu, ogot, sēņot. Tas ļoti patīk. Vakaros nesēžu dīkā — krustvārdu mīklas, kādreiz vairāk adīju, tagad ir “vecuma veselība”, tāpēc ar rokdarbiem ņemos mazāk. Mazdārziņš jau vairāk nekā 20 gadu, bez tā nevaru. Daudzi teic, ka lētāk ir nopirkt, ne savu dārziņu turēt, bet ko tad es darīšu? Sēdēšu uz soliņa un pļāpāšu? Es tā nevaru — cik varu, tik padaru. Pastrādāju, kad nogurstu, pasēžu, iedzeru kafiju, sanāk kaimiņi, parunājam. Divas trīs dienas bez dārza, un jūtos kā slima. Esmu pieradusi strādāt, kā jau lauku cilvēks.”
