Pirmo reizi pēdējos gados 16. martā, leģionāru atceres dienā, Rīgā policija nav aizturējusi nevienu cilvēku ne vienā, ne otrā “frontes” pusē. Un ne jau tāpēc, ka policistu atstarojošās vestēs galvaspilsētā bija “sadzīts”, ka biezs. Vienkārši nebija agresīvi noskaņotu nekārtību cēlāju. Videosižetos interneta portālos redzams, ka bijušie leģionāri un viņu atbalstītāji mierīgi, ar dziesmu vai klusējot, dodas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, nereaģējot uz mūžīgajiem protestētāju saukļiem “Fašismam nē!”. Masu pasākumā aktīvi iesaistījās arī kāds “tusiņu” cienītājs, kurš gan leģionāru gājienu bija sajaucis ar hokeja fanu saietu un nepārtraukti skandēja: “Dinamo! Dinamo!”…
Vai tiešām jau dzīvojam demokrātiskā valstī? Par to liecina sākotnējais Rīgas domes amatpersonu aizliegums 16. martā rīkot jebkādus pasākumus un vēlāk tiesas lēmums šo aizliegumu atcelt. Visi ieguva to, ko gribēja: pauda savu attieksmi par vai pret. Un ikviens varēja pievienoties tam viedoklim, kurš viņam pieņemamāks. Tā notiek visur pasaulē. Tāpēc nav jākaujas un vienam otru jāapsaukā. Cilvēki nav vainīgi, ja liktenis viņus noliek dažādās frontes līnijas pusēs. Tā nav iedomātu varoņu slavināšana, bet elementāra goda parādīšana cilvēkiem, kuru vairs nav mūsu vidū vai kuru paliek arvien mazāk. Katrs mūžs ir tā vērts, lai to atcerētos, un ir gluži vienalga, vai tas ir latviešu leģionāra vai krievu sarkanarmieša nodzīvotais.
Kad bijām jau izdevuši 15. marta laikrakstu, redakcijai zvanīja kāds kungs un paziņoja, ka “Staburagu” vairs neabonēs, jo pirms 16. marta nav bijis neviena raksta par leģionāriem. Uzrakstīt par kādu no leģionāriem mēs patiesi plānojām, taču tas izrādījās visai grūts uzdevums. Diemžēl pagastos ziņas par šādiem cilvēkiem ir visai skopas vai arī tādu nav nemaz, daudzi vecie vīri arī atdusas kapos. Vairāki nemaz nevēlējās, lai par viņiem raksta. Laikam šajos no sabiedrības savlaik izstumtajos cilvēkos līdz mūža galam saglabāsies rūgtums par visu valdošo varu ignorējošo attieksmi pret viņiem vai arī nemotivētu baiļu sindroms, ka atkal kaut kur neaizsūta. Šie vīri negrib “zīmēties”, kā reizēm to dara Otrā pasaules kara dalībnieki, kaut karošanas vietā patiesībā frontes aizmugurē noliktavā mantas skaitījuši. Turklāt nevienā mūsu novadu pagastā nebija plānots absolūti nekas, kas jaunajām paaudzēm atgādinātu par 16. martu. Tāpēc arī neuzrakstījām, jo nebūtu arī gudri katru gadu kā jaunumu publicēt Latviešu leģiona izveidošanas vēsturi.
