Kurmeniete Aļuta Sama dzimusi Lietuvā. Dabas mīlestība viņu mudinājusi izvēlēties mežsardzes profesiju.
Kurmeniete Aļuta Sama dzimusi Lietuvā. Dabas mīlestība viņu mudinājusi izvēlēties mežsardzes profesiju. Mežā nostrādāti jau vairāk nekā 38 gadi, 33 no tiem — Kurmenes pusē.
Sāk Lietuvā
–– Vai jūsu dzimtā ir bijis kāds mežsargs?
–– Nē. Esmu uzaugusi nelielā mazpilsētiņā Radvilišķos Lietuvā. Man ļoti patika daba, un vienīgā iespēja strādāt vistiešākajā saistībā ar dabu bija kļūt par mežsardzi. Tā augu dienu var būt pie dabas un vērot tajā notiekošo.
–– Kā nokļuvāt Latvijā?
–– Mana dzimtā pilsētiņa ir gandrīz uz pašas Lietuvas un Latvijas robežas. Ja raugās no mājām, kurās pašlaik dzīvoju, Latvijā esmu ieceļojusi tikai piecus kilometrus. Pēc pamatskolas mācījos Kauņas meža tehnikumā. 1967. gada aprīlī sāku strādāt Lietuvā, Beināra mežniecībā, par meža tehniķi. Pēc pieciem gadiem atnācu uz Kurmeni, uz kolhozu “Komjaunietis”. Kļuvu par mežsardzi. Toreiz jau izteiktas robežas, kā tagad, nebija. Cilvēki brīvi pārvietojās no Lietuvas uz Latviju. Mūs šķīra tikai upe. Abos krastos cilvēki, īpaši gados vecāki, runāja latviešu valodā. Kad kolhozi sāka jukt, pārnācu strādāt uz Taurkalnes mežniecību.
Citas tradīcijas
— Vai cilvēki, kuri dzīvo abos Mēmeles krastos un šobrīd dažādās valstīs, atšķiras?
— Nē. Gan lietuvieši, gan latvieši risina vienas un tās pašas problēmas. Tā bija kādreiz, tā ir arī tagad. Vienkāršajiem cilvēkiem nevienos laikos nav klājies viegli. Tomēr ir vairākas atšķirības. Lietuvieši, ja arī nav materiālās labklājības, vairāk rūpējas par to, lai pagalms vienmēr būtu sakopts. Diemžēl latviešiem šādas tradīcijas nav, un, ieejot dažā sētā, pat īsti nezini, kur kāju spert — viss piegružots. Arī suņi Lietuvā brīvi neskraida. Pie mums no mašīnas nevar izkāpt, lai no kāda stūra neizskrietu vismaz divi trīs suņi.
Gūst spēku
–– Kurš laiks jums šķiet interesantākais –– kad strādājāt Lietuvā, “Komjaunietī” vai tagad, Taurkalnes mežniecībā?
–– Laiks, kad tikko sāku strādāt Taurkalnes mežniecībā. Kolhozu laikos mežu cirta šķietami daudz, taču tā, lai mežam nenodarītu pāri. Tad cilvēki pamazām atguva īpašumus, un sākās mežonīga meža izciršana. Tieši pirmie gadi bija sarežģīti un tajā pašā laikā ļoti interesanti. Man pārmeta, ka padomju laikos esmu ļāvusi izcirst viņu mežu, bet tad, kad paši bez apdoma metās ar zāģi mežā, nepatika, ka bremzēju. Tagad meža īpašnieki sapratuši, ka mežu nevar pļaut kā zāli. Nākamā “pļauja” tikai pēc simts gadiem.
–– Kāpēc saista darbs mežā?
–– Mežā es gūstu spēku, varu atpūsties. Tas nekas, ka jānoiet desmitiem kilometru, jādara smags darbs. Nav pat svarīgi, vai mežs saules pilns, pielijis vai stieg dziļā gurkstošā sniegā. Tas ir skaists un spēka pilns vienmēr. Īpaši gaidu putnus. Jau februārī mežā sarosās krustknābji. Tad sāk trallināt cīruļi, atlido strazdi un stārķi. Zinu, būs vēl sniegs un būs grūti, taču viņi jau ir klāt. Līdz beidzot birzī sāk kūkot dzeguze, bet ievu krūmā pogo lakstīgala. Vakar es viņu dzirdēju šogad pirmo reizi.
Esmu pieredzējusi, kā par lieliem kokiem izaugušas manas stādītās eglītes. Tās sen jau izstiepušās pāri manam augumam. Prieks, ka izaudzis jauns mežs, bet ir ļoti sāpīgi, ja redzu, ka jaunaudzīte, kuru savlaik esmu stādījusi un lolojusi, nu pamesta un nekopta. Nevar būt nekā sliktāka par to, ja mežam nav saimnieka. Visgrūtāk ir ar tiem, kuri dzīvo tālu no sava meža, visu darīt uztic mazpazīstamām firmām un rezultātā mežu nevis sakopj, bet izposta. Tomēr meža īpašnieki katru gadu paliek gudrāki un rīkojas apdomīgāk, nevis tikai tīko pēc vieglas un ātras peļņas.
Blakus mežacūka
–– Rūpīgs vērotājs spēj mežā ieraudzīt daudz vairāk nekā izklaidīgs sēņotājs vai ogotājs. Arī mežsargs ir ļoti uzmanīgs vērotājs. Kā jums veicas?
–– Esot mežā, esmu sastapusi ļoti daudz dzīvnieku. Gadījies sēdēt uz celma un raudzīties, kā tuvojas lapsiņa. Tikai dažu soļu attālumā viņa beidzot pamana mani un bēg. Reiz kādā biezoknī uzgāju virsū sivēnmātei, kura baroja savus bērnus. Mazie, tikai dažas nedēļas vecie strīpainīši, sagūluši rindiņā, zīda. Mežacūka pacēla galvu, ierukšķējās, savukārt es muku ko kājas nes, jo sivēnmāte savus mazuļus aizstāvētu un man klātos plāni. Stirna gan savu mazuli pamet. Māte aizskrien, bet mazais stirnēns pieplok zālē. Pieeju klāt, paglaudu un dodos tālāk, bet māte atgriežas.
Reiz kādā ceļmalā pamanīju caunu, kura ar interesi pētīja garāmbraucošās automašīnas. Nolēmu pagaidīt un pavērot. Kad auto rūkoņa uz brīdi noklusa, notika brīnums. Cauna šķērsoja lielceļu, bet viņai sekoja četri mazi caunēni. Tie bija tikai sprīdi gari. Visa ģimenīte veikliem lēcieniem pazuda pretējās ceļa malas zālē.
Protams, bijis arī tā, ka sirds vai pamirst aiz bailēm. Kādā bērzu smalksnītē aci pret aci sastapos ar milzīgu mežakuili. Bijām pienākuši viens otram divu metru attālumā. Labu brīdi abi apmulsuši skatījāmies viens uz otru. Beidzot milzīgais dzīvnieks nošņakstināja ilkņus, pagriezās, un mēs abi neatskatoties devāmies savās gaitās. Dzīvnieks, ja vien viņš nav slims, ievainots vai neaizstāv mazuli, cilvēkam neuzbrūk. Pat vilks tā nedara. Gāju apkārt kādai kokmateriālu grēdai un otrā pusē ieraudzīju vilku, kurš bija nomedījis sivēnu un tieši tobrīd pusdienoja. Pamanījis mani, viņš piecēlās kājās un brīdinot ierūcās. Steigšus atkāpos un devos prom. Ar acs kaktiņu redzēju, kā viņš paskatījās, vai miera traucētājs aizgājis, lai pēc tam mierīgi maltīti turpinātu.
Vainīgi saimnieki
— Kas, jūsuprāt, visvairāk apdraud savvaļas dzīvniekus?
— Šobrīd tie ir klejojošie suņi. Šoziem esmu atradusi vairākus suņu saplēstus bukus. Reiz pat redzēju, kuri suņi vainīgi. Parasti ziemā stirnas mīt kārklu audzēs un kļūst par vieglu laupījumu. Arī tagad, pavasarī, situācija nav labāka. Stirnām dzimst mazuļi, un briesmu brīdī stirnu māte aizbēg, bet mazulis paliek nekustīgi guļam zālē. Labi, ja suns viņu nepamana, bet tā gadās reti. Biežāk mazuli nokož. Saimnieks suni naktī palaiž brīvībā un nezina, vai suns paliek pagalmā sargāt māju vai kopā ar kaimiņu suņiem siro pa mežu. Ļoti daudziem ir suņi, kurus nedrīkst turēt nepiesietus. Patiesībā vainīgi ir šo suņu saimnieki, nevis dzīvnieki, kuri tikai klausa saviem instinktiem.
Skolotāja lomā
— Kā mainījusies mežsarga darba specifika?
— Kad strādāju valsts mežā, ļoti daudz koku bija jāstāda pašiem. Tagad lielāka nozīme ir meža īpašnieku izglītošanai. Jāstāsta un jārāda, kā pareizi stādīt un kopt jaunaudzītes, lai nākamajām paaudzēm atstātu veselīgu un skaistu mežu. Arī mēs taču mantojumā esam saņēmuši izkoptu mežu. Ļoti daudz koku, līdzko mežu saņēma īpašumā, izcirta. Nu to vietā ir krūmiem aizauguši izcirtumi, kuros vairs nav vērtīgu sugu koku. Labi, ka nu pieņemti likumi, kuri neļauj turpināt mežizstrādi, kamēr iepriekš izcirstās platības nav apmežotas.
Pretī zagļiem
— Nācies sastapt meža zagļus?
— Jā. Kāds uzpircējs no zemnieka nopirka mežu. Bija paredzēta retināšanas cirte. Mēs, mežsargi, aizbraucām un iezīmējām kokus, kurus drīkst cirst. Taču jaunais meža saimnieks atsūtīja divus forvarderus, piecus mežacirtējus, trīs kokvedējautomašīnas un cirta visus kokus pēc kārtas. Kad aizbraucu, lai apturētu posta darbu, viņš uz maniem vārdiem nereaģēja. Nācās stāties mašīnai ceļā, kamēr tās vadītājs rūcināja motoru un krieviski sauca, lai ejot nost, citādi sabraukšot. Nekas cits neatlika, kā saukt robežsargus. Tikai tad, kad atbrauca vīri ar automātiem, meža izlaupītāji apstājās. Viss bija noorganizēts tā, lai stundas laikā nocirstu un aizvestu pusotru hektāru meža.
— Vai mežsargs mežā ir neaizsargāts?
— Diemžēl tā tas ir. Pat tad, ja būtu bise, tas neko daudz nelīdzētu, jo mežā esi viens un nevari zināt, kur var slēpties ļauns cilvēks. Parasti zagļi ir vairāki stipri vīri. Tagad labi, ir mobilie tālruņi, var noskaidrot, kas notiek, un izsaukt papildspēkus. Var iet klāt vai palikt aizsegā un gaidīt. Agrāk šādu sakaru ierīču nebija. Mežā “darboņus” var noķert, arī ieklausoties skaņās. Es labi pārzinu savu apgaitu un no ļoti liela attāluma varu noteikt, kurā vietā mežā skan zāģis vai rūc motori. Vajag vien vakarā iziet no mājas un paklausīties. Parasti nelikumības notiek pievakarē, naktī vai agrās rīta stundās. Tieši tad skaņa izplatās vistālāk.
Koka torņi labāki
— Vasarā jums jāsargā mežs arī no uguns. Vai nav bail sēdēt augstu tornī?
— Ar laiku pie tā pierod. Savlaik bija koka ugunsnovērošanas torņi. Tie man šķita drošāki par pašreizējiem metāla. Tie mazāk šūpojās, un uzkāpt bija vieglāk. Koka torņi bija plašāki un ērtāki.
Tornī piedzīvots negaiss un spēcīgas vēja brāzmas. Ja uznāk negaiss, jākāpj lejā un tas jāpārlaiž mežniecībā. Kad pērkons mitējies, jākāpj atpakaļ un jāpārbauda, vai kaut kur no zibens nav aizdedzies mežs. Reiz to jau esmu piedzīvojusi. Zibens iespēra lielā eglē, un tā uzliesmoja kā lāpa. Pēc negaisa uzkāpju tornī un redzu, ka deg mežs. Nācās kāpt zemē un organizēt dzēšanu.
Ja deg zemsedze, ar liesmām var visai vienkārši cīnīties. Izrokot grāvīšus, uguni var apturēt. Galvenais, lai liesmas nepārsviestos uz koku vainagiem. Tad ar uguni cīnīties ir daudz grūtāk. Tāpat bīstami ir ugunsgrēki kūdras purvā. Kūdra izdeg, un dzēsējs var iekrist vairākus metrus dziļā bedrē, pilnā ar kvēlojošiem pelniem.
Atpūšas dabā
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Brīvā laika man gandrīz nav. Cilvēki, kuriem pieder mežs, darba dienās nevar atbraukt uz mežniecību. Tāpēc bieži vien nākas strādāt arī brīvdienās. Patīk būt dabā, ģimenes lokā iekurt ugunskuru pie upes. Mums ir lauku mājas, kurās vienmēr kāds darbiņš darāms. Pa māju gan vairāk saimnieko vīrs. Savlaik viņš kolhozā bija metinātājs, bet šī profesija vairs nav pieprasīta. Arī pensijas gadi jau tuvu.
— Vai jums ir kāds vaļasprieks?
— Kad dzīvoju Lietuvā, dejoju tautisko deju kolektīvā. Latvijā gan to nedaru. Pa retam adu. Taču mans lielākais vaļasprieks ir medības. To lieliski var savienot ar mežsardzes darbu. Strādājot mežā, jau citādi nemaz nevar. Darbojos gan Kurmenes mednieku kolektīvā, gan Taurkalnes mežniecības mednieku kolektīvā “Vāverīte”. Tā var rūpīgāk izpētīt mežu arī savā apgaitā un redzēt, ko zemnieki mežā dara.
Sportiska nodarbe
— Kā vīrieši mednieki izturas pret sievietēm medniecēm?
— Ļoti labi. Piemēram, “Vāverītē” mēs esam četras mednieces. Pret mums izturas ar cieņu. Darām visu tāpat kā vīrieši. Reizēm, protams, nākas brist pa dziļu ūdeni, taču tas nekas. Medības ir ļoti sportiska nodarbe, kura palīdz saglabāt formu, uzlabo garastāvokli. Ne par ko lieku nav jādomā, un prāts top skaidrāks.
— Vai nav žēl šaut meža dzīvniekus?
— Varbūt reizēm nedaudz žēl ir stirnu. Taču, ja nemedīsim, viņu savairosies tik daudz, ka mežam var nodarīt postu. Stirnas, protams, ir skaistas, bet ko viņas dara jaunaudzītēs? Priedēm nokož galotnes, un kociņi nīkuļo. Un ko darīsim, kad Eiropas Savienības prasību dēļ savairosies vilki? Būs nokosti teļi un aitas. Neviens taču nedara pāri meža dzīvnieku mazulim, kurš patiesi ir mīļš un saudzējams. Vienalga, vai viņš caunas, lapsas vai stirnas bērns.
VĀRDS, UZVĀRDS: Aļuta Sama.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1948. gada 31. augusts, Radvilišķi Lietuvā.
IZGLĪTĪBA: vidējā, Aizkraukles vakara vidusskola, Kauņas meža tehnikums.
IEŅEMAMAIS AMATS: mežsardze Taurkalnes mežniecībā.
ĢIMENE: precējusies, vīrs Voldemārs, meita Ineta, dēls Raimonds, divi mazbērni.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
VAĻASPRIEKS: medības.
