Taurkalnietim Aleksim Čebatarovam dzimšanas diena ir 1. augustā. Padomju laikā viņa pasē kļūdas pēc bija rakstīts cits vārds — Oļegs. Tā viņu ikdienā arī sauc sieva Brigita. “Apprecējos ar Oļegu, kāds viņš Aleksis,” viņa saka. Šonedēļ Aleksim apritēja 52. Abi kopā šogad svinēja 30. kāzu jubileju.
Klasesbiedri ārzemēs
Lai cilvēku izprastu un tuvāk iepazītu, labi zināt viņa “saknes”. Alekša mamma Zinaīda ir baltkrieviete, tētis Vladimirs — vietējais, bet viņa ģimene gan ienācēji no Latgales. Mammai bija astoņi gadi, kad viņas ģimene ieradusies Latvijā un kādu laiku strādājusi šejienes poļu ģimenē. Mammai bija divas māsas un brālis. Savukārt tēvam — brālis un māsa. “Staburags” par māsu Mariju Ročāni stāstīja 2011. gadā rakstā “Zemnīcā tortes necepa” — par viņas izsūtījumā Omskas apgabalā pavadītajiem gadiem. Vēlāk no izsūtījuma atgriezās un visu atlikušo darba mūžu — 47 gadus — strādāja uz dzelzceļa Taurkalnes pusē, bija pārbrauktuves dežurante. Tēvs bijis prasīgs, bet bērnus mīlējis. Brigita stāsta, ka atceras viņu — kā gājis pa Taurkalni, pilnas kabatas ar konfektēm un dalījis tās visiem pretī nākošajiem bērniem. Strādājis MRS par vagonu krāvēju brigadieri.
Aleksī jūtams baltkrievu temperaments, kas atšķiras no latviskā — jautrs, strādīgs un izdomas bagāts. Tētis viņu mazu ņēmis līdzi makšķerēt, arī tepat netālajā Aklajā ezerā un vēlāk medībās. Alekša mednieka stāžs ir 34 gadi.
“Viss mūžs pagājis pa mežu, bērnībā arī kara laika bunkuros, ar paštaisītiem spridzekļiem no atrastās munīcijas. Kad braucām ar autobusu no skolas, gaidījām, ka tik ātrāk varētu izkāpt pie dzotiem blakus ceļam uz Jaunjelgavu. Tur lasījām patronas. Bija ļoti jautri,” stāsta Aleksis. “Skolā bijām draudzīga klase, 28 bērni. Tagad visi puiši pārsvarā ārzemēs. Trīs meitenes dzīvo Krievijā.”
Divās dienās 16 bebri
Aleksis mācījās arī Aizkraukles profesionāli tehniskajā vidusskolā par atslēdznieku. Tāpēc motociklu varot kaut aizvērtām acīm izjaukt un salikt atpakaļ. Īpašumā bija motocikls Iž ar blakusvāģi, un, kad bērni vēl bija mazi, kopā ar viņiem, Brigitu braukuši ogās un sēnēs.
Pēc arodskolas bija garantēts darbs “Jaunjelgavas MRs, un no turienes drīz vien Aleksi nosūtīja uz Rīgu mācīties par autoceltņa vadītāju un elektriķi. Kursi notika Rīgas kuģniecības ostā Vecmīlgrāvī. Ceļamkrānu vadītāji nedrīkst baidīties no augstuma, un Aleksis nebaidās. Arī no tumsas nav bail, un Brigita saka: “Pat naktī mežā apmaldīties neiespējami. Paņem mani pie rokas un ved. Gadās arī tā, ka zvana kāds mednieks un prasa, lai izvedot no meža. Lai Aleksis pabrauc uz viņa pusi, pasignalizē, un tad zinātu, uz kuru pusi iet.”
Jautāju, vai no kaut kā tomēr baidās? “No čūskām,” Aleksis smejot saka.
Vai laiks, kad mācījās kursos Rīgā, neradīja vēlmi strādāt, dzīvot citviet, nevis Taurkalnē? Te jubilāru aizķeru aiz jūtīgas stīgas. “Mežs, medības — tas man pilnīgi iekšā sēž, es vairs…” viņš saka. “Ja vienu dienu netikšu mežā, liekas, to nepārdzīvošu. Ja neapbraukāšu visas platības, barotavas.” Ar medību lietām aizrāvies arī viņa brālis, bet māsai gan lielas intereses neesot.
Līdzko aizskaram medību tēmu, Aleksi neapturēt. Viens no stāstiem ir par iešanu uz bebriem. “Toreiz arī Brigita bija līdzi. Gribēju sieviņai parādīt procesu, ko nozīmē medīt bebrus. Bet tas bija brīnums, kad bebru alās atradām divus lielus āpšus. Alā ielīda Greta, mans medību suns, sāka kaukt, un sapratu, ka nav vairs riktīgi. Beigās dabūjām abus āpšus nomušīt.” Par Brigitu Aleksis saka: “Viņa labāk pēdas pazīst nekā viens otrs mednieks no Rīgas. Kopā vienmēr ir interesanti. Atceros, kā pērn divās stundās kopā salasījām 70 kilogramus gaileņu. Viņa bija līdzi arī, kad Meņģelē jauca nost bebru dambjus, divās dienās noķērām 16 bebrus.”
Greta un Mega trīc un gaida
Vēl viena sirdsmīļa tēma Aleksim ir viņa medību suņi. Vācu medību terjers jeb tautā saukts par jagdterjeru. Sešus un trīs gadus veci — māte Greta un meita Mega. Hiperaktīvi suņi, kas neskatās, kas viņam pretī stāv. “Ja ir mācīts — lielisks medību suns. Gaida, kad teikšu “meklēt”. Stāv, trīc uz asinīm, bet gaidīs, kad teikšu, tādi viņi man ir. Lai to dabūtu gatavu, vajag strostēt, mācīt no jaunības. Trīs četru mēnešu vecumā vajag parādīt, kurš būs saimnieks. Tad tas ir universāls sunītis, iet uz pilnīgi visu — pīlēs, lielajās dzinēju medībās, visu dara. Zosis ezerā atrod. No rīta eju, sašauju, viņas man visas iznes ārā.” To stāstot, Aleksis mīļi smaida.
Tāpat kā jubilārs, ar makšķerēšanu aizrāvušas abas meitas — Vineta un Santa. Arī par medībām interesi izrādījušas, un Santa pat esot gatava kārtot mednieka apliecību. Mācījusies šaut ar mazāka kalibra ieročiem, drīz būs nobriedusi arī kam nopietnākam. Abām meitām ir arī autovadītāja apliecība. Jubilārs ir jau vecaistēvs. Santa piecus gadus audzina mazo Danielu. Viņam vecaistēvs izgatavojis mazu makšķerīti. Tētis Danielu ņēmis līdzi medību tornī. Pagaidām pacietības pamaz.
Senāk, kad Taurkalnē darbojās klubs, Alekša aizraušanās bija ballīšu, diskotēku rīkošana. Sarīkot pasākumus patīk arī tagad, piemēram, Jaunā gada sagaidīšanas ballīti visiem taurkalniešiem. Tajās nereti piedalās arī Alekša māsa. Šajā nedēļas nogalē Taurkalnē arī būs ballīte. Pagaidām tā iecerēta kā jautra pasēdēšana savējo lokā, bet kas zina, par ko tā izvērtīsies… ◆
