Cilvēkiem ogošana un sēņošana ir lieliska atpūta pēc ikdienas darba.
Cilvēkiem ogošana un sēņošana ir lieliska atpūta pēc ikdienas darba. Laukos daudziem tā ir vienīgā iespēja iegūt naudu iztikai, skolas piederumiem bērniem, jaunai apģērba kārtai. Salīdzinot ar pagājušo gadu, mežs šogad ir dāsns. Netrūkst melleņu, gaileņu, aveņu. Zinātāji apgalvo, ka brūkleņu gan nebūšot tik daudz kā citgad.
Ogo bez brīvdienām
Laurinoviču ģimenei, kura saimnieko Sunākstes pagasta „Puņos”, mežs ir vienīgais pastāvīgu ienākumu avots. Gan Inārai, gan viņas vīram darba nav, tikai reizēm viņiem trāpās pa kādam gadījuma darbam, taču ik dienu vajag kaut ko galdā celt, trijiem bērniem arī jāsagādā viss skolai nepieciešamais.
— Naudu vajag skolai, — saka Laurinovičas kundze. — Neretas pienotava jau četras dekādes kavē samaksu par pienu. Arī piena cena ievērojami samazinājusies. Tāpēc visai ģimenei katru dienu nākas braukt uz mežu ogās. Nu jau mēnesi ogojam bez brīvdienām.
Vecākajam dēlam Mārim, kurš mācās Ogres meža tehnikumā, naudu vajadzēs katru dienu. Vidējā meita Inga pēdējo gadu mācīsies Sunākstes pamatskolā, bet jaunākais Raimonds šoruden tikai sāks iet pirmajā klasē. Lielākās rūpes ir sagādāt visu mācībām nepieciešamo. Ģimenei ar nelieliem ienākumiem tas ir ļoti grūti.
Uzpircēji piebrauc klāt
Karsti, tāpēc uz mežu cenšamies braukt pēc iespējas agrāk. Mežā esam ap septiņiem, jo pašā agrumā jāpaspēj pabarot lopus. Arī bērnus žēl agri modināt. Parasti lasām līdz vieniem, kad kļūst īpaši karsts. Tad braucam mājās, atkal apkopjam lopus, darām citus mājas darbus. Izdevīgāk būtu ogas vest uz tirgu pašiem, jo tur cena augstāka nekā pie uzpircējiem, taču tam neatliek laika. Arī ceļš līdz Aizkrauklei ir pārāk tāls.
Labi arī, ka ar salasītajām ogām nav jābrauc uz vairākus kilometrus attālo pagasta centru. Uzpircēji atbrauc paši, jo zina, ka ogas būs katru dienu.
Konkurē ar cenu
Ogu pieņēmēji ir vairāki, un viņu vidū pat veidojas sīva konkurence. Viens par otru žēlojas, ka traucē strādāt, „uzsit” cenu. Ogu pašlaik kļūst mazāk, un tad cena nedaudz pieaug, bet pašlaik tā vēl pat mazliet pazeminās. Parasti ar uzpircējiem var kaulēties, ja labi paveicas, par ogām samaksā dažus santīmus vairāk. Pašlaik par mellenēm maksā 36 santīmus par kilogramu.
Sunākstes apkaimes mežos ogo ļoti daudz cilvēku, brīžiem šķiet, ka pat čiekuram nav kur nokrist. Pagasta centram tuvākajos mežos melleņu vairs gandrīz nav, tāpēc mērojam 16 kilometru garo ceļu uz Tīro purvu. Taču arī tur ogu vairs nav tik daudz. Ar lielām grūtībām varam salasīt „dienas normu” –– astoņus 12 litru spaiņus melleņu. Ar rokām tik daudz salasīt nevar, nākas izmantot mazo mehanizāciju –– pašizgatavotas ogu lasāmās mašīnas. Visveiklāk lasīšana padodas Mārim. Viņš ir ļoti izveicīgs. Kamēr es pielasu vienu kausu, viņš jau divus. Raimondam gan labāk patīk sēņot, ogot viņam ātri apnīk.
Nezinu, ko lasīsim, kad mellenes izsīks pavisam. To pietiks vēl apmēram divām nedēļām. Ierastajās brūkleņu vietās ogu gandrīz nav. Nepietiks pat pašu vajadzībām. Sunākstes apkaimē vispār ir maz labu brūkleņu vietu.
Jāpazīst mežs
Nav jau tā, ka lasām tikai mellenes. Ja izdodas atrast labu gaileņu vietu, lasām arī tās. Sausuma dēļ gan šo sēņu pašlaik paliek mazāk. Gailenes pārdodam, pārējās sēnes gatavojam ziemai –– sālām un marinējam. Viens spainis jau piesālīts, apmēram tikpat liels sēņu daudzums iemarinēts.
Lai ik dienu salasītu astoņus spaiņus melleņu, jābūt ne tikai lielai izveicībai, arī labi jāpazīst mežs. Laurinoviči ogas intensīvi lasa jau deviņus gadus, un šajā laikā mežs kļuvis par otrajām mājām.
Peļņa tikai vasarā
Ar ogu lasīšanu īsā laikā it kā var nopelnīt lielāku naudassummu, taču, ja ņem vērā, ka tie ir arī gandrīz vienīgie vērā ņemamie ienākumi gada laikā, situācija vairs nav tik rožaina.
–– Lielāko daļu nopelnītā atliekam lielākiem pirkumiem un vēlākam laikam, bet pārējo iztērējam veikalā, –– tā Ināra. –– Nauda jātaupa, taču bērniem gribas ko garšīgu. Pēc dienas karstuma pārņemtajā mežā un ogu lasīšanas saldējums ir godam nopelnīts. Pienanauda diemžēl ir visai neprognozējami ienākumi.
Kaut gan priekšpusdienas pavadām mežā, jāapkopj arī dārzs.
–– Ģimenē esam pietiekami daudz, tāpēc varam paspēt visu, –– saka Ināra. –– Izaug pašiem savi kartupeļi, ir cūkas, trīs govis, vistas. Ziemā gan bieži klājas grūti. Kad zvanām un interesējamies, kur kavējas pienanauda, daudzreiz nākas uzklausīt pārmetumus.
Lati skolai
Seciete Inga Zvankova, kura dzīvo „Pabērzu” mājās, vai katru dienu dodas uz mežu, lasa mellenes, avenes, gailenes. Arī viņa meža veltes lasa, vajadzības spiesta, lai papildinātu ģimenes budžetu.
–– Ogot sāku, kad vecākais dēls Edgars posās skolas gaitām, –– saka Zvankovas kundze. — Nepietika naudas, lai nopirktu skolai nepieciešamās lietas. Veicās labi, un pērn nauda pat palika pāri.
Lasu visu — mellenes, avenes, brūklenes, sēnes. Tās pārdodu ne tikai uzpircējiem, bet arī seciešiem, kuri paši nevar vai negrib ogot. Parasti dēls nodod salasīto un jūtas ļoti lepns, atnesot mājās naudu.
Pieskata brāli
Seces apkaimē mellenes augušas labi. Cilvēki ir čakli, un tuvākie meži izlasīti. Ik dienu arvien tālāk jāiet, lai salasītu ogas. Ilgi nevaru būt projām no mājām, jo jaunāko dēlu Artūru tik ilgi nevar atstāt brāļa uzraudzībā. Ja nav jāstrādā, mazo pieskata tēvs. Reizēm uz mežu ejam visi trīs, taču bērniem karstumā klājas grūti. Sestdienās un svētdienās nāk līdzi arī vīrs. Viņš gan vairāk sēņo. Vīriešiem ogot nepatīk. Katrreiz var pielasīt spaini gaileņu. Tās sausuma dēļ kļuvušas ļoti vieglas. Daudzas pāraugušas.
Izcirtumos sāk sārtoties arī avenes. Ne visi uzpircēji tās pērk, jo šīs ogas, tālāk vedot, sakratās, iztek sula, un tās bojājas. Avenes vairāk pērk vietējie.
Paļaujas uz dabu
Ogošana šajā karstajā vasarā nebūt nav viegls darbs, un diezin vai katram pa spēkam ik dienu pavadīt mežā piecas sešas stundas. Tomēr, ja dzīve spiež, nekas cits neatliek. Trūcīgākajiem cilvēkiem tā kļuvusi par iespēju palielināt ienākumus, nopirkt bērnu skolas gaitām nepieciešamo. Pārējiem — veids, kā gūt papildu peļņu lielākiem pirkumiem. Skumji, ka daudziem cilvēkiem jāpaļaujas tikai uz dabu, kura bieži vien tomēr pieviļ, kā, piemēram, pagājušajā vasarā, kad sausuma dēļ neauga sēnes, arī ogu gandrīz nebija. Jāpaļaujas arī uz uzpircēju godaprātu, maksājot pietiekami augstu cenu.
Vīrs iet izlūkos
Ināra un Vitauts Galvanauski no Staburaga pagasta ir skolotāji. Tomēr arī viņi vasarās piepelnās ar ogu un sēņu lasīšanu.
— Uz mežu parasti ejam visa ģimene, — stāsta Galvanauskas kundze. –– Katrs cenšas, cik spēj, un lasa to, kas vislabāk padodas. Piemēram, Vitautam melleņu lasīšana diez kā nepadodas. Viņš parasti ir izlūks –– sameklē labākās ogu vietas, toties gaileņu lasīšanā ar viņu grūti sacensties. Vīrieša spēks vajadzīgs arī tad, kad salasītais jāiznes ārā no meža. Pusdienas karstumā mērot daudzus kilometrus ar smagiem ogu un sēņu spaiņiem rokās ir grūti. Vitauts arī salasīto aiznes uz pieņemšanas punktu un saņem naudu. Galvenie mudinātāji doties uz mežu esam mēs ar meitu Elīnu. Viņa ir ļoti čakla ogotāja.
Es bez meža nevaru iztikt. Kopš atceros, vienmēr esmu gājusi uz ogās un sēnēs. Vienīgi pērn retāk iznāca doties uz mežu, jo sausuma dēļ nebija sēņu. Tās salasīju tikai divas reizes. Arī ogu bija ļoti maz. Likās, vasaras nemaz nav bijis.
Grēks nelasīt
Nevar teikt, ka sēnes šogad būtu sākušas augt agrāk nekā citus gadus. Ir bijuši gadi, kad jau tūlīt pēc Jāņiem sēņu mežā netrūkst. Toties šogad gailenes tā pa īstam sāka aug tikai vasaras otrajā pusē. Ja ilgstoši nelīs, tās pārstās augt, taču laika ziņās sola, ka drīz sāks līt.
Šogad ogu mežā ir daudz. Staburaga apkaimes meži īpaši bagāti ar mellenēm. Citu ogu ir mazāk. Labi jāzina arī vietas. Iespējams, daži apgalvos, ka te ir daudz labu brūkleņu vietu. Katram ir savi iecienīti meža nostūri, kurus cenšas turēt noslēpumā. Es gan labprāt par atrastajām ogu vietām stāstu arī citiem. Uzskatu, ka mežā katram ir savas ogas un sēnes. Var iet pa vienu un to pašu vietu un lasīt atkal un atkal. Vienā reizē visu salasīt nemaz nav iespējams.
Grēks neņemt to, ko mežs piedāvā gluži bez maksas. Arī ogotāju šogad, šķiet, ir vairāk nekā citgad. Mellenes jau beidzas, toties izcirtumos ienākas avenes. Kādā izcirtuma malā pamanīju, ka sārtojas arī brūklenes, taču to nav daudz.
Mežā vislabāk doties agri no rīta. Tiklīdz saulīte pakāpjas mazliet augstāk, gaiss pilns visdažādākajām mušām un dunduriem. Tie nikni uzbrūk, šķiet, nekur nav glābiņa. Parasti izejam ap pusseptiņiem, lai pusdienas laikā jau būtu mājās.
Nomodā sargeņģelis
Čūskas ieraugām maz. Nevajag viņas traucēt, tad neko ļaunu nedarīs. Tīrā priežu mežā ērces ir samērā reti. Lasot avenes, gan laiku pa laikam drēbēm pieķeras kāds no šiem kukaiņiem, taču, ja laikus pamana, ērces var turpat nokratīt. Pirmo reizi man ērce piesūcās pirms trijiem gadiem. Diemžēl tā bija inficēta ar Laima slimības izraisītāju, tāpēc man nācās ārstēties. Domāju, ka ikvienam cilvēkam ir savs sargeņģelis. Ceru, ka arī par manu ģimeni tāds ir nomodā un pasargās no šiem kukaiņiem. Katru gadu nolemjam, ka noteikti vakcinēsimies pret ērču encefalītu, lai iet mežā būtu pēc iespējas drošāk. Ziemā apņēmība piemirstas, bet vasarā potēties nevar, jo divas nedēļas pēc tam nedrīkstētu iet uz mežu. Bez tā būtu grūti iztikt.
Nauda svētceļojumam
Ogošana un sēņošana ir ne tikai lieliska atpūta, bet arī labs atbalsts materiālā ziņā. No rīta salasi ogas, sēnes, nodod uzpircējiem, bet pārējā dienas daļa brīva. Var teikt, ka šogad „salasījām” naudu, lai meita Elīna un dēls Vitauts varētu doties svētceļojumā uz Aglonu. Bija vajadzīgi jauni, ērti apavi, daudz citu lietu. Šovasar bija daudz tēriņu, un ar algu visiem nepietiek. Naudas jau gan vienmēr pietrūkst. Parasti, kad saņemam atvaļinājuma naudu, ko lielāku nopērkam līzingā, tad atlikušo vasaras daļu izdevumi rūpīgi jāplāno. Ogas un sēnes dod vērā ņemamus papildu ienākumus.
Vāc ar mašīnu
Uzpircēji, kuri regulāri piestāj noteiktās vietās, par kilogramu gaileņu maksā pusotru latu, bet par kilogramu netīrītu melleņu 36 –– 37 santīmus. Tīrītas ogas nepieņem. Mellenes iztīrīt ir daudz grūtāk nekā salasīt, jo darām to ar speciālu ogu lasāmo mašīnu. Uzskata, ka ar to plēš mellenāju mētras, taču patiesībā, ja darbojas saudzīgi un veikli, nevis ar spēku, tā nebūt nav. Netīrītas mellenes esot labāk transportēt un nebojājas.
Pēc samērā mazkustīgi pavadītas ziemas ogošana un sēņošana ir lieliska iespēja tikt vaļā no daža liekā svara kilograma. Jau vasaras otrajā pusē jūti, ka esi kļuvis lokanāks un aktīvi darboties daudz vieglāk.
Sastop skolēnus
Prieks, ka mežā sastopu daudz citu ogotāju, sēņotāju. Īpaši skolēnus. Tagad taču nav iespēju nopelnīt kolhozā, tāpēc jāiztiek ar to, ko dod mežs.
Ne visas salasītās ogas atdodam uzpircējiem. Vārām ievārījumu. Mellenēm vajag ļoti maz cukura, tad tās nezaudē garšu. Brūklenes lasām tikai pašu vajadzībām. Tās labi sagatavot gan ar, gan bez āboliem.
Pārņem izcirtumi
Bieži mežā vērojamas nepatīkamas pārmaiņas. Ej uz savu iecienīto ogu vai sēņu vietu, bet meža tajā vietā vairs nav, vien nepievilcīgs izcirtums –– kaudzēs sakrauti zari, pusizgāzti celmi. Var vien stāstīt, lūk, bērni, šajā izcirtumā kādreiz auga apšubekas, šajā — brūklenes vai mellenes. Jāgaida, kad pēc gadiem te saaugs avenāji.
Ir arī tādi ogotāji un sēņotāji, kuri nesaudzē mežu. Viņi izrauj mētras ar visām saknēm, gaileņu vietas izrakņā gluži kā mežacūkas. Mežu vismazāk saudzē pilsētnieki. Atbrauc, ēd, dzer, visu turpat nomet, it kā vairs nekad uz mežu negrasītos braukt. Taču tādu cilvēku nav daudz. Tie, kuri pazīst mežu, saudzē to. Mellenājs aug 20 gadu un tikai tad sāk dot ogas, bet izraut to no sūnām var vienā acumirklī.
Māna vadātājs
Mežā parasti orientējos pietiekami labi, visi meža ieloki Staburaga apkaimē labi pazīstami, taču reizēm gadās tā, ka, iznākot no meža biezokņa, pat labi pazīstamais klajumiņš liekas svešs. Līdzko pats nobīsties, tā vadātājs klāt. Tad nekas neatliek, kā iet pa apli. Labāk uzreiz mēģināt nomierināties, izdomāt, kur un kā gāji, lai atrastu mājupceļu. Līdz šim man tas tā izdevies.
