Mežmuiža ir neliels ciems Valles pagastā. Tagad tur dzīvo pārsvarā gados vecāki cilvēki. Ciemā, kā daudzviet Latvijā, nav ne veikalu, nedz darbavietu. Bet pirms daudziem gadiem te bija gan darbs, gan aktīva kultūras dzīve.
Zviedri Valli nosargā
Valle vēsturiski bijusi robežteritorija starp sēļu un zemgaļu apdzīvotajām zemēm. Rakstos teikts, ka 1106. gadā sēļi pirmo reizi cīnījušies ar krieviem un cīņas notikušas arī Mežmuižas apkārtnē.
Mežmuižas vārds vēstures hronikās lasāms arī Kurzemes hercogistes laikā.
Tomēr visvairāk šis apvidus pieminēts saistībā ar poļu — zviedru karu (1600. — 1629.), tad notikusi arī nozīmīgā Valles kauja. Vēstures avoti liecina, ka 1626. gada sākumā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs uzzināja — tiek pulcināts liels karaspēks uz dienvidaustrumiem no Valles Lietuvas maršala Jana Staņislava Sapiehas vadībā.
Zviedri ar 38 kājnieku un 24 jātnieku rotām devās uz Valli. 7. janvārī Gustavs II Ādolfs ar priekšpulkiem — 1000 musketieriem un 2100 jātniekiem — sasniedza Valli. Poļi nebija gaidījuši tik ātru zviedru uzbrukumu un izkārtojās kaujai mežā starp Valles un Šmīdes muižām. Zviedru jātnieki uzbruka Polijas — Lietuvas karavīriem un izdzina viņus no meža, bet zviedru karaspēka somu jātnieki atsvieda atpakaļ uzbrūkošos poļu huzārus. Sapiehas pavēle atkāpties izrādījās novēlota, un atkāpšanās pārvērtās bēgšanā. Zviedri nogalināja trīs ceturtdaļas poļu un lietuviešu kājnieku, bet lielākā daļa jātnieku aizbēga. Polijas — Lietuvas mēģinājums atgūt zviedru iekaroto Vidzemi bija cietis sakāvi.
Ar Mežmuižu saistīts arī vācu tautības literāts un valodnieks Georgs Mancelis (1593. — 1654.), kurš kalpojis Valles baznīcā. Mežmuižā dzimis un audzis Ivars Ulmanis, kurš padomju laikā bija celtniecības ministrs un Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks.
Bijusi arī nabagmāja
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Mežmuiža bijis apdzīvots ciems. Tur bijušas ūdensdzirnavas un vējdzirnavas, vairāki veikali un arī nabagmāja. “Nabagmāja bijusi vēl Otrā pasaules kara laikā, bet, kad vācieši gribējuši visus tās iemītniekus iznīcināt, viņiem izdevies aizbēgt, un viņi izklīduši, kur kurais,” stāsta mežmuižiete Brigita Jumiķe.
Padomju laikā Mežmuižā bija izvietotas kolhoza “Taurkalne” mehāniskās darbnīcas, fermas un pienotava. Netālu bijusi Vasku pamatskola, tagad tā pārveidota par dzīvojamo ēku. Kad kolhozu “Taurkalne” pievienoja Valles kolhozam, darbnīcas likvidēja. Fermas gan palika, vienu no tām padomju gados apzināti nodedzināja. “Taurupu” kūts vietā tagad ir saauguši krūmi, un par to, ka tur tāda bijusi, liecina vien betona stabi. Padomju laikā kādam radās aizdomas, ka šajā fermā lopi slimi ar ragu — nagu sērgu, un pieņemts lēmums to nodedzināt. Tomēr īstas pārliecības par sērgu nemaz nebija,” saka valliete Dzintra Zommere.
Tomēr darbs bija. “Toreiz bija tā: kaut arī tu biji pēdējais stulbenis vai idiots, tevi darbā iekārtoja, nestrādāt nedrīkstēja,” saka Brigita Jumiķe.
Būs “nogriezti”
no pasaules
Divreiz nedēļā uz ciemu atbrauc autoveikals. Katru dienu no rīta un vakarā kursē autobuss, ar kuru var nokļūt Vallē un atpakaļ, bet, ja izvēlas sabiedrisko transportu, tad Vallē jāpavada visa diena, jo autobuss uz Valli kursē no rīta un atpakaļ tikai pēcpusdienā.
“Nekādas lielās vajadzības uz Valli braukt nav, vienīgi samaksāt rēķinus. Bet, ja autobusu atcels, tad pavisam būsim “nogriezti” no ārpasaules,” saka Brigita Jumiķe. Skolas laikā vēl iespējams izmantot autobusu, ar kuru ved skolēnus. Kādreiz autobusu bijis vairāk.
Par ceļu kvalitāti ziemā iedzīvotāji nesūdzas. “Pēdējos gados ceļi vienmēr ir iztīrīti. Nesen mēģināju uz Valli braukt ar velosipēdu, tur, kur pa virsu sniegs, vēl nekas, bet uz centra pusi mašīnas vairāk nobraukušas un ir slidens. Sapratu, ka neizdosies. Vasarā gan uz Valli diezgan bieži braucu ar velosipēdu,” saka Brigita Jumiķe.
Jāņus svinēja arī
aizlieguma laikā
Mežmuižā viena no ievērojamākajām vietām ir Krūzes līcis — tur kopš seniem laikiem svinēti Līgo svētki. Vieta ir Iecavas upes līcī tādā kā ielejā, kur apkārt ir brīnišķīgi dabasskati. Vieta ir ļoti skaista. “Jāņus tur svinēja arī tad, kad padomju gados tas bija aizliegts. Ballēs vienmēr bija “dzīvā” mūzika, un tās apmeklēja ļoti daudz cilvēku. Tagad Krūzes līcis ir privātīpašums, Jāņu svinēšana gan tur vēl notiek, bet ne ar tādu vērienu, kā savulaik. Senāk tur arī sporta sacensības rīkoja,” stāsta Aldonis Zommers.
“Pēc kara te bija daudz iedzīvotāju, visas mājas bija pilnas, cilvēki bija atsaucīgi un laipni. Saimniecībā strādāja vismaz trīsdesmit gados jaunu cilvēku. Pagastā rādīja arī kino. Starp diviem kokiem bija nostiepts palags, un kino skatījās brīvdabā. Tagad daudzas mājas jau izzudušas no zemes virsas. Kā kolhozu likvidēja, tā te viss izputēja. Bija tehnika, automašīnas, traktori, kur tas viss palika — neviens nezina. Arī tagad to, kas notiek varas gaiteņos, mēs nezinām. Cilvēki vairs netic varasvīriem, ticību atgūt vairs nav iespējams.”
Tagad katru gadu vasaras otrajā pusē kāds kultūras pasākums notiek “Cerību” mājas pagalmā, kur saimnieko Dzintars Dīcis. “Tur ik gadu rīko pašdarbības teātra izrādes. Bijuši arī kaimiņu pagastu pašdarbības kolektīvu koncerti. Aizpagājušajā gadā “Cerību” pagalmā bija izveidotas ledus skulptūras,” stāsta Dzintra Zommere. Padomju laikā “Cerību” mājās bija pienotava.
Tagad, braucot caur Mežmuižu, nekas neliecina, ka te kādreiz bijusi aktīva sabiedriskā un kultūras dzīve. Bet Mežmuiža nav vienīgais ciems, kas pakāpeniski izzūd, tādu ir daudz. Un, ņemot vērā valsts attīstības tendences, nekas arī nemainīsies, — šādu mazo apdzīvoto vietu, kur kādreiz kūsāja dzīvība, būs aizvien vairāk, tāpat kā aizaugušu pļavu Latvijas laukos.
