Vīrietim dzīves laikā jāpagūst izdarīt trīs lietas — jāiestāda ozols, jānosit čūska un jāizaudzina dēls. Mežkopis Ivars Bērziņš no Zalves pagasta visu dara pēc saviem ieskatiem, taču ar vērienu. Kādēļ tikai vienu dēlu, ja var izaudzināt četrus dēlus un vēl pastarīti meitu? Viena iestādīta koka vietā Ivars attīrījis hektāriem meža, daudzus gadus strādājot par mežstrādnieku. Zalvieša ikdiena nav īpaši mainījusies arī šodien — 55. jubilejas priekšvakarā.
Kopš 1992. gada Ivars ar ģimeni dzīvo tēva mājās “Smiltiņos”. Gandrīz 100 gadu veco ēku un 18 hektārus zemes viņa vectēvs īpašumā saņēma par Brīvības cīņām. Pēc pieciem gadiem, kad saimnieks atzīmēs 60. jubileju, miteklim varēs svinēt simtgadi. Mājā vērienīgi remontdarbi nav veikti, izņemta vien maizes krāsniņa, ko saime neizmantoja.
Pamatus turpmākai dzīvei Ivaram ielika vecāki. Tēvs strādāja par šoferi Oškalna kolhozā, māte sākumā strādāja skolā, bija krievu valodas skolotāja, pēc tam darbu atrada “pa partijas līniju” — bija sekretāre kolhozā, vēlāk Zalves ciemā.
Ivars bija vecākais dēls ģimenē, divus gadus jaunākais brālis Guntis blēņu darbos netika apmācīts, pašam gudrības pietika. Ivara skolas laikā Zalvē kūsāja dzīvība, uz skolu no tuvējām mājām ik dienu kopā devās 12 bērnu liels bariņš. Vienā virzienā bija jāmēro vairāk kā divi kilometri, taču jautrajai kompānijai tā bija tīrā izprieca. Absolvējis Oškalna astoņgadīgo skolu, tagadējo Sproģu pamatskolu, Ivars aizgāja uz Aizupes meža tehnikumu, kur apguva mežsaimniecības meistara arodu. Toreiz jauneklis uz mežu stipri nerāvās, taču nevēlējās arī “nomest zemē” trīs gadus, mācoties vidusskolā. Tehnikumā vismaz bija iegūta profesija. Saņēmis diplomu, zalvietis atgriezās dzimtajā pusē, pāris mēnešu nostrādāja mežniecībā un aizgāja kalpot dzimtenei.
Armijā pārēdās arbūzus
Dienesta gadi pagāja Astrahaņas un Kazahijas stepēs un raķešu poligonos. Krievu laikā visgaršīgākie bija tieši Astrahaņā audzētie arbūzi, tos jubilārs tā pārēdās, ka kopš toreizējām dzīrēm vairs nav ne kumosa lielo saldo ogu ēdis.
Pēc dienesta mežsarga darba uz vietas nebija, taču viņš nedomāja skriet prom. Kādu laiku strādāts kolhozā — sākumā būvbrigādē, tad ar traktoru braukts, līdz sākās meža darbi un Ivars apņēmās pildīt mežstrādnieka pienākumus.
Mežs jubilāram ir visa dzīve. “Tas nav, kā strādāt pie konveijera, mežā divus vienādus kokus neatradīsi. Lai nozāģētu, jādomā ar galvu, vajag, lai krīt, kur paredzēts, nevis kur pagadās,” stāsta pieredzējušais mežstrādnieks. Agrāk mežā rosījies kopā ar brigādi, bet nu strādā viens pats. “Tagad tas darbs tāds nenopietns, lēnām čubinos, lai maizei nopelnītu,” stāsta Ivars. Mežā brīvdienu nav, tādēļ katra diena sākas vienādi. Vasarā gājiens uz mežu sākas pirms saules lēkta — pulksten četros. Kamēr aiziet līdz cirsmai, ir gana gaišs, lai ķertos pie darba. Karstajā laikā strādāts tiek līdz dienas vidum, kā karsts — tā darbam met mieru.
Gadu gaidā izstrādājies nerakstīts likums, ko jubilārs ievēro arī šodien — uz mežu viņš dodas bez pusdienu somas. “Jāpabeidz darbi un tad jāēd. Uz mežu pusdienas līdzi neņemu, jo tad vairs nebūs strādāšanas. Kā paēd — tā jāiet diendusu pagulēt,” smej Ivars.
Politika maitā visus
Sievu Mārīti, ar kuru kopā izaudzināts prāvs bērnu pulciņš, Ivars noskatīja kolhoza laikos. Pazīstami gan bijuši daudzus gadus, jo arī Mārīte ir zalviete. Kāzas pāris svinēja 1984. gada Miķeļos. Kā jau kolhoznieki — svinēja ar vērienu, sabrauca daudz radu un draugu.
Lopu turēšanas laiki garām, veselība vairs nav tāda kā agrāk, visus Ivara spēkus paņēmis mežs. Nu saimniecība sastāv no kaķiem, suņiem un trušiem. Katru gadu iedēsta kartupeļus, gurķus un bietes, vien tik, lai pašiem pietiktu. Ēdēju kļuvis mazāk, Zalvē palikuši vien paši saimnieki, kuriem ikdienas solī palīdz viena atvase, pārējie bērni devušies uz galvaspilsētu. “Jaunajiem jau te nav, ko darīt, nav nekādu perspektīvu. Vienīgā iespēja — rosīties mežā, taču arī to pamazām izcērt,” secina jubilārs.
Ir zalvieša 55. dzimšanas dienas priekšvakars. Īpaša vērība šim notikumam netiek pievērsta. Kā pats jubilārs smej, viss ir likumsakarīgi, ka pēc 54 nāk 55… Svinības plānotas netiek, visi gatavošanās darbi tiks atstāti uz pēdējo brīdi. Pieredze rāda, ka, plānojot notikumu, lietas sāk iet greizi.
Īsti atpūsties jubilārs neprot, allaž prasās pēc rosības. “Kad bērni bija mazi, vajadzēja daudz naudas, lai uzturētu ģimeni, tādēļ abi ar sievu skrējām kā traki — no tumsas līdz tumsai. Inerce palikusi, un nu neprotu nedarīt neko. Vienīgais laiks sev, kad visi darbi apdarīti un ārā piķa melnums — pāris stundu pie televizora,” stāsta Ivars, kurš iecienījis krievu grāvējus. Lai gan politika zalvieti ļoti kaitina, arī svarīgākās ziņas netiek laistas garām. Ivars ir pārliecināts, ka politika ir netīra padarīšana, katram svarīgākas personiskās intereses, nevis kopējā labklājība. “Saeimā var vēlēt, ko grib, visi ar laiku maitājas. Ja es tiktu deputāta godā, nevaru garantēt, ka būtu citādāk. (Smejas.) Kā vilku barā tiec, tā jāgaudo līdzi, tādēļ šajā jomā izmaiņu nebūs,” pārliecināts jubilārs. ◆
