Lai noskaidrotu, kā noteikumus ievēro zvejnieki ar tīkliem (vajadzīga licence), reidā kopā ar Madonas reģionālās vides pārvaldes valsts vides inspektoru Edvīnu Gudrīti un motoristu Intaru Gūtšteinu devās arī „Staburags”.
Lai noskaidrotu, kā noteikumus ievēro zvejnieki ar tīkliem (vajadzīga licence), reidā kopā ar Madonas reģionālās vides pārvaldes valsts vides inspektoru Edvīnu Gudrīti un motoristu Intaru Gūtšteinu devās arī „Staburags”.
Par reida zonu bija izvēlēta Daugava pie Pļaviņām. Upē ir zems ūdens līmenis, no dzelmes izniris klinšainu saliņu labirints. Starp tām izdevīgi ielikt tīklus, lai vilktu labus lomus.
“Kaķis” sāk darbu
Tikko iebraucam Daugavā, inspektori ielaiž ūdenī “kaķi” –– īpašu metāla stieni ar āķi, kas palīdz atrast zem ūdens paslēptos zvejas rīkus. Jau pēc pāris minūšu brauciena Intars ziņo –– “kaķis” dzelmē aiz kaut kā aizķēries. “Kaķi” izvelk virspusē, līdz ar to arī tīklu. Uzmanīgi atrod tīkla galu –– iespējams, tas pieder zvejniekam ar licenci, to nedrīkst izkustināt vai sabojāt. Tīkla galā patiešām atrodam putuplasta plāksnīti ar zvejnieka uzvārdu un licences numuru. Inspektoriem ir līdzi saraksti ar visiem reģistrēto tīklu numuriem un zvejnieku uzvārdiem, kā arī atļautajiem tīklu garumiem, tādējādi iespējams pārbaudīt, vai, piemēram, 50 metru gara tīkla vietā nav ielikts 90 metru garš. Paši vien vainīgi
Diemžēl, aizķerot tīklu ar “kaķi”, to bieži vien nedaudz sabojā, sevišķi, ja tīkls izgatavots no nekvalitatīva materiāla. Lielākā daļa licencēto zvejnieku ūdens virspusē atstāj atzīmes par tīklu. Inspektoriem tos viegli pārbaudīt, un tīkli neplīst. Taču ir zvejnieki, kuri, baidoties, ka tīklus var nozagt, tos paslēpj zem ūdens, neatstājot nekādas norādes. Zivju inspekcijas darbinieki viņus laikus brīdinājuši, ka, veicot kontroli, iespējams, tīklus bojās. Arī šoreiz, atsvabinot linumu no “kaķa”, to nedaudz nākas sabojāt.
Privatizē Daugavas salas
Apbraucam apkārt Oliņkalnam, kur savlaik bijusi slavena estrāde, no kuras atlikuši vairs tikai sūnām apauguši pakāpieni. Skatienu saista glītas plāksnītes ar uzrakstu “Privātīpašums”. Acīmredzot kāds te nolēmis sākt biznesu, ja reiz novietojis šādus uzrakstus. Laikam jau Klintaines pagastā vairs nav brīvas zemes, tāpēc sava stūrīša kārotāji privatizē salas Daugavā.
Pārbaudītājus notur par maluzvejniekiem
Pēc neilga laika atrodam vēl kādu licencētu tīklu, taču, arī to pārbaudot, tīklā izplīst neliels caurums. Nākamais tīkls, ko izceļam, galīgi samudžinājies un pilns gliemežnīcām. Inspektori lēš, ka tas zem ūdens nepārbaudīts bijis vismaz mēnesi. Krastā ievērojam kādu vīru, kurš nemierīgi noskatās inspektoru darbā. Kā vēlāk izrādījās, tas bija sen nepārbaudītā tīkla īpašnieks, kurš ziņojis zivju inspekcijai, ka nepazīstami vīri Daugavā pārbauda tīklus.
Zivis iznāk paskatīties
Saule lēnām riet, kad Daugavas vidū laivā sastopam pļaviņieti Vladimiru Žiļcovu. Inspektori zina stāstīt, ka viņš specializējies mežavimbu spiningošanā. Arī tagad vīrs uzmanīgi vēro ūdens spoguli, kas, vakaram tuvojoties, kļuvis gluds. Kad piebraucam klāt, Vladimirs aicina uzkavēties, lai redzētu neaizmirstamu skatu. Tieši te, saulei rietot, ūdens virspusē lēkā lielās mežavimbas, lai medītu mazās zivtiņas, kas uzturas siltajos ūdens virsējos slāņos. Laiku īsinot, Vladimira kungs demonstrē iespaidīgu vizuļu kolekciju un stāsta par šīs piesardzīgās un valdonīgās zivs paradumiem. Mežavimbas ar asti apdullinot mazās zivtiņas un tā tiekat pie ēsmas. Pēkšņi visapkārt ļoti daudzās vietās pārplīst gludais ūdens līmenis –– lielās zivis palēkušās virs ūdens, šķiet, sākušas mežonīgu deju. Brīžiem redzamas lielās muguras spuras, skan vareni plaukšķi, kad viņas ar asti sit pa ūdeni. Vladimirs ar skubu tver spiningu, taču mežavimbas šoreiz neizdodas piemānīt. Iepriekšējā dienā gan izdevies noķert vairākas trīs kilogramus smagas zivis.
Gaismas izrāde debesīs
Lēnām satumst. Debesu krāsa mainās no tumši zilas līdz sarkanai, līdz saule paslēpjas aiz apvāršņa, un zaļā mežu siena kļūst melna. Kaut kur krastā iekliedzas naktsputni, klusi attālinās šļaksti no Vladimira airētās laivas, kas krēslā vairs nav redzama. Pēkšņi sajūtam vakara dzestrumu, taču vēl dodamies tālāk, lai pārbaudītu informāciju par kāda malu zvejnieka izliktajām naktsšņorēm. Neko atrast neizdodas, braucam uz vietu, kur motorlaivu var izvilkt krastā. Brauciens beidzies. Nav atrasts neviens nelikumīgs zvejas rīks, taču iespaidu pietiek gan man, gan inspektoriem. Viņi nevar izlemt, kas labāk –– kad laiva pilna izņemtiem tīkliem bez marķējuma vai tukša. Vismaz ir cerība, ka maluzvejnieku skaits tomēr samazinās, lai gan esot reizes, kad laivā ir pat desmit izņemto zvejas rīku.
