Policistam patīk gaides medības. Aizkrauklietis Grigorijs Daņilovs medī jau 19 gadu.
Policistam patīk gaides medības
Aizkrauklietis Grigorijs Daņilovs medī jau 19 gadu. Viņš uzskata, ka medības ir ne tikai lieliska atpūta, bet arī iespēja izzināt dabā notiekošo un nepieciešamības gadījumā palīdzēt savvaļas dzīvniekiem.
— Man bija 29 gadi, kad kolēģi pierunāja iestāties policijas mednieku kolektīvā. Tolaik strādāju kriminālpolicijā. Darbs bija saspringts, un es vēlējos aktīvi atpūsties, — saka Grigorijs Daņilovs. — Medības man nebija sveša nodarbe. Man rados ir mednieki, un arī mans sievastēvs bija mednieks. Sievai nebija iebildumu pret šo vaļasprieku.
Mežā pavadīta nedēļas nogale mani pozitīvi uzlādē visai nākamajai nedēļai. Turklāt rudenī varu ielāgot, kur ir labākās ogu un sēņu vietas. Sestdien medīju, bet svētdien braucu uz mežu atpūsties kopā ar sievu. Piedevām medījuma gaļa ir ekoloģiski tīrāka nekā veikalā vai tirgū nopērkamā un bagāta vērtīgām barības vielām. To atzīst ne viens vien diētas speciālists.
Tomēr nepareizi uzskata tie, kuri domā, ka mednieks uz mežu iet tikai tāpēc, lai nogalinātu kādu dzīvu radību. Viņi neizprot mežā notiekošo. Mednieks bieži vien ir vienīgais, kas palīdz un sargā dzīvniekus. Rūpējas par to, lai nekontrolēti neizplatītos slimības, lai dzīvnieku mežā nekļūtu pārāk daudz un viņi nenodarītu postījumus mežam.
Daudz diskutē par to, ka bebru medības neesot nepieciešamas. Bet šie dzīvnieki appludina mežu, un tas iet bojā. Viņu dabīgie ienaidnieki — vilki un lūši — nespēj pietiekami samazināt bebru skaitu. Viņi noteikti arī nejauks dambjus. Ja būs pārāk daudz stirnu vai aļņu, cietīs egļu un priežu jaunaudzītes.
Nav taisnība, ka mednieks ieiet mežā un tikai šauj. Piemēram, mednieks nekad nešaus pa mežacūku ar sivēniem. Mazie bez mātes noteikti aizies bojā. Ir taču tik jauki vērot, kā sivēnmāte pieskata mazos svītrainos siventiņus, kā viņa mazuļus uzmana un māca meklēt barību. Šādi mirkļi paliek atmiņā uz mūžu.
Daņilova kungs stāsta, ka viņam vislabāk patīk gaides medības. Tajās var novērtēt, šaut dzīvnieku vai ne. Diemžēl mežs daudzviet ir izcirsts. Vairs nav lielu vienlaidu meža masīvu, kā tas bija padomju laikos. Ja dzīvniekus iztraucē, viņiem nav biezokņa, kur paslēpties, un nākas doties projām. Tas īpaši attiecas uz aļņiem un mežacūkām.
Medībās ne reizi vien gadījušies arī kuriozi.
— Reiz biju iekārtojies medību tornītī blakus egļu biezoknim, — saka Daņilova kungs. — Ilgu laiku klausījos, kā pa biezokni rosās mežacūka. Brīkšķina zarus un šņākuļo, taču ieraudzīt viņu nevarēju. Pēkšņi šķita, ka viss noklust. Domāju, ruksis aizgājis. Te tieši zem tornīša kāds skaļi ierukšķas un metas bēgt. No izbīļa pat sarāvos. Izrādās, ruksis bija klusiņām apmetis loku ap tornīti, pagājis zem tā un, mani saožot, meties bēgt. Tā arī neieraudzīju šo mežacūku, taču, spriežot pēc pēdām, dzīvnieks bija ļoti liels.
Daņilova kungs spriež, ka par mednieku kurš katrs nekļūst. Tam parasti ir kāds iemesls. Visbiežāk rados ir kāds mednieks, kurš jau kopš bērnības palīdz iepazīt un iemīlēt mežu. Tikai tas, kurš saprot mežā notiekošo, var kļūt par labu mednieku, kas dabai pāri nenodarīs.
