Vieni par viņu saka — ļoti skaļa. Kad runā savā sētā, kaimiņos varot dzirdēt. Citi teic — atsaucīga, ļoti runīga, vēl citi — strādīga. Neretieši, kuriem jautāju par Veruti, viņu sauc par Veriņu un stāsta, ka esot interesants cilvēks.
Zina vīru kāju
izmēru
Satikt un apsveikt neretieti Veruti Malaševsku dzimšanas dienā nav viegls uzdevums. Pēc divām dienām viņai aprit 70, un es kļūdaini iedomājos, ka jubilāri sastapšu mājās, rušināmies dārzā vai sēžam istabā un veroties televizorā. “Ķiltiņu” durvis aizslēgtas, pie sliekšņa zālē izbirušas dzērvenes, un, kā brīdināja kaimiņiene, visticamāk, viņa ir mežā. Kamēr ogu laiks, mājās nesēžot. Pa mobilo tālruni piezvanu jubilārei, un viņa teic: “Cik tur ko atmīties no Neretas. Pēc piecpadsmit minūtēm būšu mājās.”
Sētā uz velosipēda, apkrauta ar iepirkumu maisiņiem, iebrauc mājas saimniece. Pēc mirkļa sēžam istabā. Siena izdekorēta ar lieliem un maziem krāsainas dzijas kamoliem. Uz krēsliem, dīvāna desmitiem adītu zeķu pāru.
Adīšana ir otra Veras lielā aizraušanās. “Nopērku lietotus džemperus, izārdu, un man ir dzija. Vīri, kuri strādā mežā, jau zina, ka manis adītās zeķes iztur ilgāk kā vienu sezonu. Vai pusei Neretas vīru kāju izmēru zinu. Vasarā jau laikus saadu, simtiem.”
Lietuviete ir un
paliks
Mežā esot bijusi pirms divām dienām. Ne tuvējā, prāvu gabalu aiz Jēkabpils. Tur tik bagātīgas ogu vietas, ka vilciena vagonu varētu piebērt. Trijās stundās ap 30 litru salasot. Kad mežā tiekot, tad sāpes un gadi netraucējot. Tik meklējot, kur ražīgāka vieta, lielākas ogas. Uz mežu braucot kopā ar draudzenēm. “Ja nedraudzēsies ar cilvēkiem, mežonis būsi un pašam nekā nebūs. Kad aizbraucu uz Neretas centru, vai mani par veceni, Malaševskieni sauc? Nē, Verastante atbrauca,” tā viņa teic par sevi un turpina: “Tos, kuri sēž mājās kā alā ierāvušies, par kurmjiem saucu. Kad iziet no savas alas — viņi ir akli. Kā kurmji. Neredz, kas ir apkārt.”
Vai dzīvesprieks tādēļ, ka lietuviešu asinis? Jubilāre teic — citi runā, ka protu dzīvot. Lietuviete, lai arī ilgus gadus dzīvojot Latvijā, būšot un nomiršot. Kad mainīta pase, jautāts, vai tajā rakstīt tautību. “Skaidra lieta, ka rakstīt,” gandrīz aizvainota atbildējusi.
Nopelna divtik, cik priekšnieks
Dzimusi un augusi Imbradas pusē, jubilāre, atceroties bērnību, to saista arī ar vectēvu Johanu. Viņš bijis traki cietsirdīgs vācietis, no kura bērni baidījušies. Toties darbu darīt iemācījis. Vēlāk, kolhozu laikā, Vera trijos darbos strādājusi, un algas dienā kasiere priekšsēdētājam jautājusi: “Vai maz tik daudz var izmaksāt? Viņai alga divreiz lielāka par jūsējo.” Priekšnieks Auseklis Ozoliņš atbildējis — ja reiz darbu padarījusi, lai saņem. “Nenodzēru, nenoēdu naudu. Nopirku māju, zemi. Tagad pati to vairs neapstrādāju, bet iznomāju kaimiņam.”
Tikai par garlaicību jubilāre sūdzas. Gribētos kādu “babiņku” blakus, ar ko parunāties. “Ja cilvēks var izrunāties, satikties ar citiem, tad arī slimības klāt nemetas.
Bet slikti nav, esam tik pieraduši ķērkt, ka nav labi.”
Izauklējusi trīs bērnus, no kuriem viens gan brālis. No divu gadu vecuma, kad tēvs nomiris, rūpes par viņu uzņēmusies Vera. “Ko es vīriešiem varēju iemācīt? Kā gatavot un kā adīt. Dēls sievai ierādīja, kā pareizi papēdis adāms.” Viens dēls pārcēlies dzīvot Krievijā, otrs — Rīgā un uz Neretu braucot bieži. Viņš no mātes mantojis ne tikai čaklumu, bet arī pavārmākslu, tāpēc arī dzimšanas dienas galdu klāšot.
