“Mūsu mammīte ir ļoti gaišs cilvēks,” par Gunu Kleinbergu, kurai šodien aprit 80 gadu, saka viņas meita Vēsma. “Ļoti rūpīga, smalkjūtīga un darbīga. Augusi laukos, bet visu mūžu viņai paticis pucēties. Tā smalki un skaisti.”
No bērnu patversmes
Tālajā 1933. gadā uz Rīgu devās Ģērķu ģimene no Staburaga pagasta “Dutkām”, viņi adoptēja divgadīgu meitenīti, kurai bērna pasē bija ierakstīts — Guna Straujupa. Kas to vairs lai zina, vai tas bija īstais, vecāku vai patversmes darbinieku dotais vārds. Ģērķiem jau bija dēls Ēvalds, dzimis vienā gadā ar Gunu. Audžuvecāki par meitenes īstajiem vecākiem neko nestāstīja. Kad viņa jautāja, skanēja atbilde: “Tagad jau esi liela, kam tev to vairs zināt.” Kundzes mazdēls mēģinājis uzzināt kaut ko par vecāsmātes vecākiem, bet nesekmīgi. Noskaidrojis tikai interesantu faktu, ka tajā laikā Latvijā ieveda daudz bērnu no Vācijas. Varbūt tas, ka mazā Guna ilgi nerunāja, ir apliecinājums tam, ka viņas dzimtā valoda nav bijusi latviešu. Bet pāri visam klājas laika noslēpumainais plīvurs, un, iespējams, tas nekad netiks pacelts.
Par šuvēju nekļūst
Ģimene, kas adoptēja Gunu, bija trūcīga, un, tiklīdz bērnu mazās rokas kļuva gana stipras, bija jāķeras pie darba — jāiet ganos, jāpalīdz saimniecībā. Mierīgo lauku dzīvi pārtrauca karš, arī “Dutku” saimnieki devās bēgļu gaitās, vasaru pārlaida, slēpjoties Sunākstes pusē. “Kad atgriezāmies, pie Staburaga bija jūra cilvēku līķu. Tas bija šausmīgs skats,” atminas jubilāre. “Ar pārtiku bija ļoti trūcīgi. Audžumāte izcepa vienu maizes cepienu, izdalīja bēgļiem, pašiem pa riciņai palika.”
“Gotiņas ganīju basām kājām pa mežu, aukstākos rītos vīzes apāvu,” stāsta Gunas kundze. “Tā pati viena kleitiņa, smagi strādājot, bija jānopelna. Audumu nesu šuvējai, kura dzīvoja netālu no “Dutkām”, par šūšanu strādāju viņas saimniecībā — ravēju vai veicu kādu citu darbu. Tad man ļoti iepatikās šūt.” Pēc Vīgantes pamatskolas beigšanas Guna gribēja apgūt šuvējas arodu. “Biju sagatavojusi dokumentus, dabūju atļauju no pagasta, ka varu braukt,” jubilāres acīs pamirdz asaras, “bet audžuvecāki teica, ka nav līdzekļu. Nelaida, neatbalstīja.” Gunas kundze atzīst, ka tieši izglītības trūkums viņu vienmēr nomācis, un tas, ka nav bijis iespējas mācīties, sagādājis lielus pārdzīvojumus.
Skaistākais laiks mežsarga mītnē
Ģērķu audžumeita apprecējās agri. “Katram cilvēkam tolaik bija jāizpilda meža izstrādes norma. Bija jāzāģē ar rokas zāģi un koki no meža jāizved ar zirgu,” stāsta Gunas kundze. “Pēteris Kleinbergs, kurš strādāja ciema padomē, audžutēvam bija liels draugs. Sarunāja, ka man ar viņu jāprecas, ģimenei būs vieglāk, Pēteris izkārtos tā, ka mežā nebūs jāiet. Izkārtoja jau arī.”
Tas bija laiks, kad dibināja kolhozus, bet Pēteris negribēja strādāt smagos kolhoza darbus. Ar paziņu palīdzību viņš dabūja mežsarga vietu Sunākstē, un jaunā ģimene pārcēlās dzīvot uz mežsarga māju “Žugarnēm”. Tās bija meža vidū, tuvākie kaimiņi kilometra attālumā. Gunas kundze atzīst, ka “Žugarnēs” aizvadīti trīspadsmit skaistākie mūža gadi. “Meža māju un vecās takas vēl bieži sapņos izstaigāju,” noteic jubilāre. “Vieta bija ļoti skaista, visi, kas iebrauca, priecājās par gleznaino apkārtni. Mums nebija elektrības, ziemas vakarus izgaismoja petrolejas lampa, ziņas no ārpasaules vēstīja radio.”
“Žugarnēs” pasaulē nāca Kleinbergu bērni. Te piedzima dēliņš Jānis, kurš nepilnu gadu vecs aizgāja aizsaulē, mātes sirdī atstājot neremdējamas sāpes. Arī šis pavasaris jubilārei bija smagu pārdzīvojumu pilns, jo bija jāatvadās un ziedi jānoliek uz jaunākās meitas mūža mājām.
No pavāres par
medmāsiņu
Dzīve Seces pagasta “Skujaiņos” pie meža pieradušajai ģimenei bija pilnīgi citāda. “Ierīkoja elektrību, nopirkām televizoru,” teic jubilāre. Te sākās arī Gunas kundzes darba gaitas, te šķīrās viņas un vīra dzīves ceļš.
“Darbā visu mūžu esmu bijusi baltā halātiņā,” smaida jubilāre. “Gan Secē, kur strādāju sēklošanas stacijā, gan Koknesē, kur pansionātā Bilstiņos biju pavāre. Man ļoti patika un arī veicās gatavot. Iepriekš nebiju domājusi, ka man tik labi ies.” Apmeklējot pavāru kursus, Gunas kundze ieguva 5. kategoriju, viņa piedalījās arī Vislatvijas pavāru meistarības konkursā un ieguva otro godalgu. Pansionātu slēdza, un Gunas kundze sāka strādāt Aizkraukles slimnīcas bērnu infekcijas nodaļā. “Sākumā strādāju virtuvē, bet vēlāk kursos ieguvu jaunākās medmāsas kvalifikāciju.” Slimnīcā jubilāre nostrādāja 20 gadu. “Par labu darbu saņēmu apbalvojumu, tomēr lielākais guvums ir jaukie cilvēki, ko gadu gaitā iepazinu, ar kuriem izveidojās sirsnīgas attiecības, draudzība,” stāsta jubilāre.
Kāja aiz tepiķa metas
Jau vairākus gadus jubilāre dzīvo Sēlpilī pie vecākās meitas. Kopš vairs nespēj tik daudz staigāt, Gunas kundze ada. Kādreiz arī daudz tamborējusi, bet tagad vairāk pie sirds adīšana. Un noadījusi viņa ir daudz — rakstainus dūraiņus, pirkstaiņus, zeķes. Skapji pilni krāšņiem darinā-
jumiem, ko dāvināt tuviniekiem. Ap Gunas kundzi, meiteni no Rīgas patversmes, sakuplojusi krietna saime — meita, mazbērni un mazmazbērni. Arī šodien visi pulcēsies ap savu omīti un mīļiem vārdiem sveiks jubilejā.
“Man gan vēl nešķiet, ka jau astoņdesmit,” saka Gunas kundze. “Būtu nedaudz vairāk spēka, enerģijas, tad ietu un skrietu. Bet nu solis vairs nav raits, kāja aiz tepiķa aizmetas.”
