Koknesietis Guntis Upmalis medībās iet kopš bērnības. Arī viņa tēvs un vectēvs bijuši mednieki. Upmaļa kungs uzskata, ka tieši medībās vislabāk var iepazīt dabas daudzveidību un atpūsties kopā ar līdzīgi domājošajiem.
— Esmu mednieks jau vairākās paaudzēs. Mans vectēvs esot bijis lielisks mednieks. Kopā gan medībās neesam gājuši, bet man nav iemesla neticēt stāstiem par viņu. Arī tēvs bija kaislīgs medību piekritējs. Es vēl biju mazs puika, kad mani sāka ņemt līdzi medībās, — saka Guntis Upmalis. — Man aizraušanos bija ļoti daudz, arī sportā, taču medības ir kas īpašs. Var teikt, ka biju Pļaviņu patērētāju biedrības mednieku kolektīva “pulka dēls”. Pusaudža gadi tā arī pagāja, medījot kopā ar vīriem.
Motociklistu brigāde
Atmiņā palikušas pīļu medības Lubānā. Pirms tam vienmēr bija pamatīgs sagatavošanās posms — vīri lādēja patronas, pārbaudīja braucamos. Mums bija motociklistu brigāde — braucām ar sešām “emkām”. Parasti katrā motociklā brauca trīs vīri, un bija vieta arī man. Citreiz braucām ar lielāku kravas automašīnu. Savlaik jau pie paša ezera nevarēja piebraukt, kilometriem bija jāiet kājām, un tad vēl tā lielā brišana pa ezeru, putnu klaigas un patīkamā medību kņada. Atceros, reiz kāds vīrs īrās krastā ar laivu. Bija nomedījis divas pīles. Krastā esošie vaicāja, kā veicies. Viņš atbildēja, ka nomedījis 20 pīļu, un cilāja pārmaiņus te vienu, te otru, rādot medījumu. Grūti aprakstīt, kas sākās par kņadu. Visi ar skubu metās niedrājā…
Prātā palikusi arī epizode no kolektīvajām medībām. Mani nostādīja mastā. Tāpat, bez plintes. Klausījos, kā tālumā rej suns, un pēkšņi pamanīju vairākas stirnu kazas. Viņas pagāja man garām. Pēc laiciņa nāca arī stirnāzis. Apstājās netālu, tad ar slaidu lēcienu iemetās krūmos un apgūlās. Vēl pēc brītiņa atskrēja suņi un aizsteidzās tālāk, bet stirnāzis piecēlās, pagrozīja ausis un cēlā gaitā iegāja atpakaļ mežā.
Tieši medībās vislabāk var iepazīt dzīvi mežā. Vēlāk izvēlējos ar mežu saistītu profesiju un visu mūžu tajā nostrādāju. Darba gaitās bija jādodas tur, kur bērnībā bija pirmie medību iespaidi. Darbojos Kokneses un Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecībā, vēlāk uzņēmumā “Latvijas valsts meži”. Daudzus gadus aizvadīju čiekuru kaltē — sagatavojām tonnām sēklu. Tās sēja tepat Latvijā un sūtīja arī uz citām valstīm. Ir patīkami aiziet uz vietu, kur aug paša sētās un stādītās priedes.
Vērtīgākās —
emocijas
Tagad medīju tepat, Kokneses pusē. Patīk gan medības ar dzinējiem, gan gaides medības. Gaides medībās ir iespēja pabūt vienatnē ar dabu, sakārtot domas, atpūsties no ikdienas un nesteidzīgi pavērot dzīvnieku pasauli. Nav taču par katru cenu kaut kas jānošauj! Daudz vērtīgākas ir emocijas. Aizturējis elpu, esmu vērojis stirnu un mežacūku mazuļus. Viņi vienlaikus ir gan draiski, gan ļoti uzmanīgi. Interesanti ir vērot jenotus. Daži no viņiem ir ļoti bailīgi — pieskrien pie barotavas, pakampj ābolu un tūlīt pazūd krūmos. Citi trokšņo un mielojas turpat.
Reiz tornītī pie pļaviņas meža vidū vēroju, kā viena pēc otras kā zaldāti ierindā aizgāja vairākas dzērves. Parasti šie putni neizvēlas pastaigas nelielās meža pļaviņās — dzērvēm patīk pārplūdušas vai mitras atklātas vietas.
Savukārt kolektīvajās medībās var gūt krietnu adrenalīna devu. Ir mednieki, kuri tās noliedz, taču tikai kolektīvajās medībās var iemācīties darboties kopīgi, ņemt vērā citus medniekus un kopt medību tradīcijas. Šīs medības ir arī daudz spraigākas.
Divi mežakaķi
Ar vērtīgām medību trofejām īpaši lielīties nevaru, taču manā “kontā” ir divi lūši. Viens no viņiem novērtēts ar bronzas medaļu. Pirmo lūsi nomedīju Pļaviņu apkaimē. Tolaik biju mežsargs. Pamanīju sniegā lūša pēdas. Nelielā meža nogabalā zvēru ielencu un saaicināju medniekus. Lūšu medībās lencējs parasti izvēlas vietu, kur pats stāvēs. Tā nu nostājos blakus ceļam. Priekšā bija neliela egļu jaunaudzīte. Pēkšņi pamanīju lūsi eglītēs un izdarīju veiksmīgu šāvienu.
Savukārt otro lūsi iepriekšējā dienā bija savainojis kāds cits mednieks Kokneses apkaimē. Biju iemanījies labi iet ar mednieku slēpēm. Sniegs bija ļoti dziļš. Apstājos netālu no dziļa novadgrāvja. Pēkšņi starp mani un kaimiņu uz mednieku līnijas izlēca lūsis. Šaut nedrīkstēja. Tad zvērs ielēca grāvī. Izšāvām abi reizē. Lūsis nokrita. Iznesām no meža, un nu bija jānoskaidro, kam pienākas trofeja. Otrs mednieks šāva ar smalkākām skrotīm, es — nedaudz rupjākām. Tā nu atklājām, ka trāpījums bija tikai no manas puses — kaimiņš aizšāvis garām. Lūšāda tika man.
Bez treniņa nevar
Upmaļa kungs dzīvo blakus priežu audzētavai “Ozolkalni”, kurā iekārtota vieta arī sportinga treniņiem.
— Ar šo lietu esmu saistīts ilgus gadus, — saka mednieks. — Vēl padomju laikos šāvu apaļajā un tranšejas stendā. Kad strādāju uzņēmumā “Latvijas valsts meži”, katru gadu piedalījos spartakiādē, kur viens no sacensību veidiem bija šaušana.
Regulāri treniņi uztur šāvēju labā formā. Protams, medībās ir daudz citu apstākļu, kas ietekmē trāpījuma precizitāti, taču sacensībās iemācās nepieļaut vismaz tehniskas neprecizitātes, ātri notēmēt un izšaut.
