Nezinātājam atrast Sērenes pagasta “Mežāres” nav viegls uzdevums, taču, kad tas izdarīts, paveras brīnišķīga, mierpilna ainava. Mežā starp stirnām un bebriem ikdienas gaitas aizvada Guntis Bērziņš, kurš svētdien atzīmēs 70. dzimšanas dienu.
Visu dara pats
Iebraucot “Mežāru” pagalmā, raitā solī tuvojas iesirms, skaidām apbiris kungs. Izrādās, ar savu ierašanos esam patraucējuši darbus pie jaunā jumta, kas paredzēts mājai Jaunjelgavā. Nams esot jocīgs, tam nav pat piebraucamā ceļa, tādēļ materiālus sagatavo “Mežārēs”. Te vietas pietiek un nav jāuztraucas par traucēšanu apkārtējiem. Tuvākais kaimiņš dzīvo kilometra attālumā, nākamais pēc trīs kilometriem, tāpat par kaimiņu Guntis sauc sešu kilometru attālumā dzīvojošo saimnieku.
Uz “Mežārēm” jubilārs atnāca kopā ar sievu Aliju 1987. gadā. Alijas kundze joprojām strādā par priežu plantācijas pārzini, un padomju gados mājas iedotas dzīvošanai. Nāca juku laiki, māju izdevās privatizēt, taču zemei pieteicās amerikāniete. Vēl šobaltdien viņas īpašumā palikusi zeme, Bērziņiem — ēkas. “Mežārēs” kādreiz bija Latvijā pirmais briežu dārzs. Te saimniekoja mežsargs, kuru brieži nobadīja, palikusi viena, sieva, kura bija nu jau gados, dzīvniekus palaida brīvsolī.
Pagalmā slejas vairākas mājas, šķūnis un pagrabs. Visus celtniecības darbus veicis Guntis. Jubilāra “celtnieka kontā” nav tikai “Mežāru” labiekārtošana, māja Jaunjelgavā ir trešā, kuru savām rokām būs uzcēlis Guntis. Pirmā slejas Sērenes centrā, otrā “Mežārēs”, bet trešā top Jaunjelgavā. Tā būs kā rezerves variants. Sērenietim tūlīt apritēs 70 gadu, līdz pilsētai jāmēro 10 kilometri. Jubilārs aizbraukt vēl var, taču, kas zina, kā būs pēc desmit gadiem. Darba vēl diezgan, jo nams ir visai nolaists. Šogad plānots nomainīt jumtu. Guntis smej, ka māju taisīs piecus gadus un pēc tam piecus tajā dzīvos.
Malku sagādā bebrs
Darba mūžs lielākoties aizvadīts, strādājot par metinātāju. Gadu gaitā nācies daudz ko darīt — līst kanalizācijas akā un krāsnī, labot mašīnas. Tas nebija jubilāra aicinājums, taču, kā iesāka, neredzēja jēgu ko mainīt. Guntim ļoti patīk strādāt ar koku. “Drāzt koku ir cita lieta,” stāsta sērenietis, kurš gatavo visu nepieciešamo.
Nav tā, ka, dzīvojot mežā, dēļi aug uz vietas. Zeme nav pašu īpašums. Vienīgais draugs kokzāģētājs ir bebrs. Ja tas nograuž koku, Guntis to drīkst savākt. Vienu gadu bebrs bija tik čakls, ka sagādāja malku visai ziemai. “Grauza apses, bērzus, nezinu, kāpēc, bet bija sācis grauzt pat priedes,” smej Guntis.
Bebrs nav vienīgais meža iemītnieks, kas licis par sevi manīt. Rudenī var dzirdēt bukus, retu reizi mežacūkas uzrok dārzu, arī plēsoņas uzdarbojas. Bērziņiem vienmēr bijusi saimniecība, šobrīd tiek turētas tikai govis — divas slaucamas un divas teles. Agrāk bija cūkas un pat vistas, taču mežs paliek mežs, arī lapsai gribas ēst. Kā vienu vistu nogaršoja, tā pāris dienu laikā pazuda visas klukstes.
Dzīve “Mežārēs” ir klusa un mierīga. Pie tās jau pierasts. Vienīgās galvassāpes sagādā dunduri un dažādi knišļi, lai gan to šogad ir ievērojami mazāk. Aizbraucot uz Rīgu, Guntis jūtas neomulīgi, taču pierast var pie visa, jo savulaik dzīvots arī galvaspilsētā.
Mājas saimniekus iepriecina divi suņi un kaķene. Arī viņiem jāuzmanās no meža dzīvniekiem. Īpašā atmiņā saimniekam palicis suns, kurš par draugiem izvēlējās dzīvniekus no meža. Mājas sargs bija sadraudzējies ar mežacūku. No rīta, izejot pagalmā, pavērās komisks skats — suns kopā ar mežacūku dodas rīta pastaigā. Otrs dīvainais paziņa četrkājainajam mājas mīlulim bija stirna. Arī ar to suņuks prata rast kopīgu valodu.
Motorlaiva ar 12. motoru
Jubilāra dzimtā vieta ir Sunākste, taču viņš paspējis izbaudīt arī Rīgas dzīves šarmu. Vispirms galvaspilsētā trīs gadus dienēja, tad astoņi dzīves gadi aizvadīti rīdzinieka godā. Darbu atrada rūpnīcā “Sarkanā zvaigzne”, tur arī apguva metināšanu. Gunta uzdevums bija metināt Rīgas mopēdu rāmjus. Ik pēc trim gadiem klajā laida jaunu mopēda modeli. Katram jaunajam bija kādi uzlabojumi. Guntis ir viens no retajiem, kurš zina, kā tika konstruēti jaunie modeļi. “Galvenajam konstruktoram bija kabinets, kurā bija visu pasaules mopēdu modeļi — ķīniešu, korejiešu, visi! No viena paņēma šo, no otra to, kaut ko pamainīja, kaut ko pielika klāt, un gatavs bija,” atminas sērenietis. Guntis, gardi smejot, atceras kādu tā laika anekdoti no dzīves: “Strādāju “Sarkanajā zvaigznē”, brigādē bijām 11 cilvēku, viena sieviete, arī metinātāja. Viņai tuvojās dzimšanas diena, ja nemaldos, tas bija 1973. gads. Par godu šim notikumam sametām naudu dāvanai. Galvenais pircējs bija moldāvs, mani un vēl vienu pasauca līdzi kā adjutantus, lai skatāmies. Tajā laikā bija liels preču deficīts, ko sievietei varēja nopirkt? Staigājām, staigājām, līdz ieraudzījām, ka vienā veikalā stiepjas gara cilvēku rinda. Ja jau rinda, tad tur pārdod kaut ko labu. Izrādījās, rindā stāv pēc saliekamajiem lietussargiem, kas tajā laikā bija liels deficīts. Izstāvam rindu un saprotam, ka lietussargi nopērkami dažādās krāsās. Kādu pirkt? Pārdevēja vaicā, kā ģērbjas sieviete, kurai dāvana paredzēta. Moldāvs atbild, ka apģērbušos viņu nav redzējis…”
Rīgā Guntim bija tajā laikā lielākā motorlaiva — ar 30 zirgspēku motoru. Braukāts pa Ķīšezeru un Rīgas jūras līci. Tālu aizskriet jau nevarēja, jo likums tolaik noteica, ka no krasta drīkst aizbraukt 12 kilometru tālumā. Īpašs bijis laivas motors ar 12. kārtas izlaišanas numuru. Guntis neapgalvo, ka tas bija labs, jo vairāk iznāca remontēt, kā braukt. Tolaik galva bija gaiša, Guntis par laivām zināja visu un varēja to uztaisīt no nulles. Tagad būtu ilgi jādomā.
Jautāts, kādēļ pameta Rīgu, jubilārs ir atklāts, sakot, ka nebija, kur dzīvot. Tolaik kopā ar pirmo sievu un diviem bērniem ģimene dzīvoja 16 kvadrātmetru mazā istabiņā. Otrā istabā mitinājās “kārtīga kompānija”. Lai gan virtuve bija kopīga, Gunta saime to neizmantoja. Visa ģimenes iedzīve tika glabāta istabā, ja kaut kas tika atstāts aiz durvīm, tas uzreiz pazuda. Arī nebija kur nomazgāties, ģimene regulāri devās pie sievasmātes vannoties. Tolaik Sērenes kolhoza priekšsēdētājs bija Gunta attāls radinieks, uzvārdā Līdaks. Viņš piedāvāja nākt strādāt uz kolhozu, pie tam vēl piešķirot trīsistabu dzīvokli. Guntis tolaik nodomāja — kāpēc gan ne? Kāda atšķirība, kur metināt? Kā izrādījās, darbs kolhozā bija interesantāks, rūpnīcā “Sarkanā zvaigzne” sērenietis 360 reižu darīja vienu un to pašu.
Dzīvojot dzīvoklī, viņš sāka celt savu pirmo māju. “Kad sāku darbus, man pateica, ka māja jāuzceļ trīs gadu laikā. Strādāju cītīgi, taču bez brigādes palīdzības tik īsā laikā nespēju to izdarīt. Biju pabeidzis vienu istabu un virtuvi, arī apkure bija pabeigta. Tad arī mūs izrakstīja no dzīvokļa. Māja stāv vēl tagad, tajā dzīvo mana pirmā sieva,” stāsta Guntis.
Svinēt traucē 1. septembris
Apaļajā jubilejā Bērziņi lielu balli neplāno rīkot. Kas pieteiksies, to pieņems. Bērni brauks apsveikt bez aicināšanas, taču, ja mēģinātu saaicināt visu lielo radu saimi, būtu jārīko oligarhu viesības. Guntis audzis astoņu bērnu ģimenē, divu brāļu gan vairs nav. Sveicēju pulkā būs sērenieša trīs dēli un meita, kā arī astoņi mazbērni un viena mazmazmeita. Mazākās atvases Gunti mīļi dēvē par Titu, savukārt vecmammai atvasināts mīļvārdiņš Uļa.
Savulaik svinībām šķēršļus lika Zinību die-na — 1. septembris. Viesi nesaņēmās braukt pie Gunta ciemos, jo kāda gan svinēšana, ja bērniem tūliņ uz skolu jāiet! Tagad visiem atvases izaugušas un svinības var notikt, kā nākas.
Gunta sieva septembrī dosies pensijā. Visus gadus, kamēr pāris kopis govis, abiem nav izdevies kaut kur aizbraukt, jo kādam vienmēr par lopiem jārūpējas. Tagad Bērziņi domā saimniecību likvidēt, un Uļa jau ir paspējusi saplānot braucienu.
