Ar ģimenes atbalstu un labu raksturu pieveic tuberkulozi.
Ar ģimenes atbalstu un labu raksturu pieveic tuberkulozi
Kurš teica, ka dilonis ir ēnā augušu dzejnieku un mākslinieku slimība? Arnis Veisbuks ir vīrs kā ozols un, strādājot katlumājā, mētā baļķēnus kā skalus. Bet pērn bija citādi. Vasaras pērkona laiks izrādījās stiprāks — nolika viņu gultā ar smagu plaušu karsoni. Ārstējoties atklāja, ka arī tuberkulozes bacilis snaiksta savu galvu. Pusgadu cītīgi dzerot zāles, Arnis ar nelāgo bacili ir ticis galā. Bet diagnoze tomēr bija diezgan liels šoks, atzīst dzīvesbiedre Zenta.
Kontrasti nenāk par labu
Katlumāja, kurā strādā Arnis, ir pagrabā. Ieejas durvis ir tik zemu, ka tā īsti uzreiz nav pamanāmas. Vasaras laikā tur esot auksts kā leduskambarī. Sevišķi traki bijis, kad pērn uznāca kārtīga sutoņa — pa dienu Arnis pļāvis sienu, zāli, vakarā turpat pagrabā dežurējis kā sargs.
“Tāds traks pērkons uznāca — turējās trīsdesmit grādu karstums, veselu nedēļu ne vējš, ne kāds vēsums, ka ne elpu atvilkt. Pagrabā atkal pa nakti kā leduskambarī. Nolikos ar plaušu karsoni un nedēļu nogulēju mājās ar pāri par četrdesmit grādu temperatūru.” Arnis rēķina, ka viņa mūžā tā bijusi kāda sestā reize, kad nopietni slimojis, — iepriekš pusaudža gados, armijā, tad vēl dažas reizes. Kaut kādas zāles lietojis, bet labāk nav kļuvis. No rīta vēl varējis elpu atgūt, vakarpusē atkal palicis sliktāk. Spēka nav, neko ieēst nevar. Ar “ātrajiem” aizveduši uz slimnīcu. No 130 kilogramiem palikuši kādi 70. Izrādījās, ka kreisajā plaušā krājas ūdens un “smeļas” jau arī labajā.
“Tuberkulozes bacilis var būt, bet neizpausties, kamēr nav kaut kas riktīgs, kāda “avārija”. Piemēram, mans plaušu karsonis. Tad tas paliek aktīvs un izlien. Bet var tā arī sēdēt “”pagrīdē””. Mēnesi pavadījis rajona slimnīcā, aizvests uz Rīgu, Plaušu slimību un tuberkulozes centru.
“Kas nezina, tie par tuberkulozi šausminās. Nu — ja ielaiž un neiet pie ārsta, var nomirt arī.”
Ātri palaiž mājās
“Riktīgi tuberkuloznieki tur bija aiz slēgtām durvīm, mēs — tie neaktīvie — gājām pat makšķerēt.” Mugursomā Arnim bija palikuši lielie karpu āķi, uztaisījis makšķeri un mazajā Juglā ķēris tīri smukas raudas. Vietējais kaķu bars par to tikai priecājies. Pa mēnesi, ko pavadījis Rīgā, izlasījis visu slimnīcas bibliotēku, tā bijusi laba, bet lasīt mazliet apnicis. Tad jau nākusi tuvāk apkures sezona, un viņš palaists mājās.
“Labākais — ja uzreiz tiek slimnīcā un atrod, kas kaiš. Mani ātri uz Rīgu aizsūtīja, pēc mēneša tiku mājās. Tagad jau ir tāda aparatūra, kas izpēta no visām pusēm. Bija palātā viens no Rēzeknes — to uz vietas bija ilgi “marinējuši”, viņam arī ilgāk bija Rīgā jāārstējas. Ja neiet pie ārsta, pavisam ielaiž, pēc tam guļ pusgadu slimnīcā un ilgāk, arī tad reizēm nezina, vai varēs līdzēt.”
Lai turpinātu ārstēšanos, dakteri noprasījuši, vai varēs tikt katru rītu pie mediķa iedzert zāles. Citādi jāpaliek slimnīcā. Tā nu Arnis pusgadu katru rītu iegriezies pie feldšeres. Sākumā uzreiz bija jādzer 13 tablešu, pēc tam 11, vēlāk astoņas. “Man pirmajos mēnešos vaigi dega no tās ķīmijas, grūtāka elpošana, ātrāk piekusu,” Arnis atceras. Citi bijuši pusstundu kā apreibuši — kāds nu kuram tas organisms.
Pārbauda arī ģimeni
“Kas tur daudz no attieksmes mainīsies. Ja ir, tad jāārstējas. Tuberkuloze jau ir populārāka par daudzām citām slimībām, tikai par to daudz nerunā. Viņš jau nebija bīstams, ne bakteriāls,” teic Zenta, bet vēlāk atzīst, ka šoks jau sākumā bijis diezgan liels. Konkrēti neviens neko neesot stāstījis — cik ilgs laiks būs jāpavada slimnīcā, kādas var būt sekas. Sākumā mēnesis pagājis ārstējoties un cenšoties uzzināt, kas ir galvenais slimības cēlonis. Analīzēm atbildes bija jāgaida nedēļu.
“Atbalsts no apkārtējiem jau vairāk tika man, kamēr viņš bija slimnīcā,” Zenta secina. Ģimenē ir 10 bērnu — vecākais šogad skolu beigs, jaunākais sāks. Tiklīdz uzzinājuši par tuberkulozi, pārbaudīta arī Zenta. “Es ir vesels,” viņa pasmaida. Visi bērni vēl nemaz nav pārbaudīti — tikai pieci. Lai tiktu no pagasta uz rentgenu, pie ārsta, ir jāiegadās diezgan daudziem labvēlīgiem apstākļiem. “Par bērniem kreņķu nav — ne ilgstošu klepu, ne kādas biežas slimošanas. Ja sezonā vienu reizi nāk vīruss, tad izslimo visi un atkal veseli.”
No mušas ziloni nepūš
“Krievu laikos slimniekus slēpa aiz restēm, turēja slimnīcā. Tagad — kas nekaiš, ja vari kā cilvēks normāli strādāt, dzīvot mājās un tikai tabletes jāiedzer. Citam no špricēm bail, bet tabletes — kas tur ko neiedzert. Tikai pašam jābūt apņēmīgam. Ja paliksi pusārstēts, vēlāk var būt vēl trakāk,” Arnis notikušo uztver viegli. Katru mēnesi veic asins, urīna analīzes, viss esot kārtībā. Ķīmija neko citu sabendējusi neesot.
“Nu, ļoti daudz un ilgi tās tabletes bija jādzer. Līdz kaklam. Droši vien apnīk,” no savas puses vērtē Zenta. Līdz ar vīra slimošanu sākušās finansiālas problēmas. Lai arī par zālēm un ārstēšanos nav jāmaksā, slimības pabalsts nav algas apmērā. Uz Rīgu apraudzīt slimnieku braukusi katru nedēļu. “Smiekli nāca, kā viņi no pudeļu korķiem pludiņus taisīja.”
Apkārtējie arī savā attieksmē nav mainījušies. “Kad atsāku strādāt, pajautāja, kāda dūša, kā jūtos, bet neviens no manis nemuka. Ja zina, ka cilvēks izārstēts, palaists darbā, tad jau droši. Citādi, kad nezina, kur tas bacilis lidinās — vai kāds klepotājs autobusā blakus nepatrāpās.”
***
uzziņa.
Katru gadu Latvijā ar tuberkulozi saslimst vairāk nekā 1000 iedzīvotāju.
2006. gadā Aizkraukles rajonā reģistrēti 24 tuberkulozes slimnieki, trīs no viņiem — miruši.
2007. gadā atklāts 15 slimnieku — četri no viņiem saslima atkārtoti.
Šogad līdz 1. aprīlim reģistrēti trīs pacienti, ar atkārtotu saslimšanu — divi. Viens no viņiem ir multirezistents (nejūtīgs pret tuberkulozes zālēm).
