Šonedēļ, 1. decembrī, stājās spēkā Eiropas Savienības Lisabonas līgums. Jauna visu 27 valstu vienošanās par turpmākajām reformām, lai Eiropas Savienība kļūtu spēcīgāka, vienotāka un aktīvāka. Šajā federācijā piecus gadus ietilpst arī Latvija. Vai reformu līgums mums kaut ko dos vai, tieši otrādi, varbūt kaut ko atņems? Uz šiem jautājumiem meklēju atbildi, kad šoruden devos uz Īriju, lai kopā ar kolēģiem vērotu šīs valsts pilsoņu gatavošanos atkārtotajam referendumam par Lisabonas līgumu.
Pirms brauciena biju apņēmusies šo līgumu arī izlasīt. Izmantojot internetu, tāda iespēja ir katram, kurš par šīm lietām interesējas. Taču, kad ieraudzīju, cik milzīgs (ap 300 lappušu!) un sarežģīts ir šis dokuments, apņemšanās ātri vien izkūpēja. Domāju, ka ikvienam vidusmēra Latvijas iedzīvotājam, izņemot varbūt funkcionārus, kuri strādā ar Eiropas Savienību (ES) saistītās institūcijās, reakcija būtu līdzīga. Tāpēc izvēlējos vieglāku variantu — pārlasīju vairākas publikācijas, ekspertu secinājumus, diskusiju atreferējumus saistībā ar Lisabonas līgumu, un savs viedoklis radās arī man.
No konkrētā uz vispārējo
Atšķirībā no Īrijas Latvijā Lisabonas līgumu pirms tā ratificēšanas parlamentā sabiedrībā tikpat kā neapsprieda, jo mums jau nebija vajadzīgs referendums. Tāpēc lielākajai daļai tautas par līgumu ir visai miglains priekšstats. Īrija vienreiz jau piedzīvoja negatīvu tautas nobalsošanas iznākumu, tāpēc atkārtotajam referendumam rūpīgi gatavojās gan līguma aizstāvji, gan noliedzēji. Sabiedrības diskusijās uzsvēra ļoti konkrētas, šai valstij tradicionāli svarīgas lietas — valdošo reliģiju, laulības šķiršanu, abortus, valsts neitralitāti — un iespējamās izmaiņas pēc Lisabonas līguma ratificēšanas. Šādi pozicionējot, iedzīvotājiem globālu un šķietami neaptveramu jautājumu skaidrojums kļuva labāk saprotams.
Mazai valstij mazas izredzes
Daudzi eksperti uzskata, ka ar Lisabonas līguma pieņemšanu ir izveidota Eiropas Savienības federālā lielvalsts, kurā noteicošā loma, protams, būs valstīm ar lielu iedzīvotāju skaitu, bet mazās valstiņas kaut ko varēs panākt, tikai kooperējoties kāda konkrēta jautājuma ierosināšanai. Tomēr, piemēram, sabiedriskās politikas centra “Providus” Eiropas politikas pētniece Dace Akule ir pārliecināta, ka Lisabonas līgums stiprina valstu suverenitāti, jo, viņasprāt, mēs dzīvojam gadsimtā, kurā viena valsts nevar pastāvēt un pieņemt lēmumus pati par sevi, nevienu citu neņemot vērā. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis Armands Krauze “Sarunās pie kafijas tases par Eiropas nākotni” nosauca konkrētu piemēru, kā Latvija, sadarbojoties ar citu valstu pārstāvjiem, panāca, ka pēc 2013. gada lauksaimniecības maksājumi visās ES dalībvalstīs būs vienlīdzīgi.
Turpretī Rīcības partijas priekšsēdētājs Normunds Grostiņš diskusijā Eiropas Savienības mājā Rīgā pauda viedokli, ka Latvijas intereses Lisabonas līgumā nav pietiekami aizsargātas, jo Eiropas Savienības Ministru Padomē noteiktā balsošanas kārtība palielina valsts iedzīvotāju skaita nozīmi. Ir risks, ka, balsojot ar kvalificēto vairākumu, Latvijas intereses var tikt ignorētas. Tas, ka iegūstam vēl vienu deputāta vietu Eiropas Parlamentā un tiek saglabāts viena eirokomisāra amats katrai dalībvalstij, mazo dalībvalstu ietekmi būtiski nepalielina.
Demokrātija nav visatļautība
Šobrīd izveidojies paradokss: Latvijas iedzīvotāji visskeptiskāk vērtē Eiropas Savienību un mūsu ieguvumus, tai pievienojoties, un tajā pašā laikā tieši mēs no ES visvairāk gaidām, jo esam vīlušies Latvijas valdībā. Sabiedriskās domas pētījumu dati gan liecina, ka iedzīvotāji no ES daudz vairāk gaida visās 27 dalībvalstīs.
Esot Īrijā, pirmo reizi mūžā redzēju tik masveidīgu demonstrāciju. Tajā esot piedalījušies vairāki desmiti tūkstošu īru, protestējot pret valdības politiku. Domāju, mēs laikam uz tādu masveidību un organizētību nebūtu spējīgi. Pie tam gājienu, kuram vairākas stundas nevarēja sagaidīt galu, policistu ķēdes neietvēra. Tikai pašā gājiena sākumā to ievadīja divi jātnieku patruļas policisti zirgos. Nekārtību nebija, arī nekādu grautiņu, pat ne atkritumiem piemētātu ielu. Lozungus, kurus demonstranti nesa, pēc gājiena viņi saritināja un aiznesa līdzi. To es saprotu — tā ir īsta demokrātija, tās mūsdienīga izpausme. Cita lieta — vai valdība tautas prasības ņem vērā.
Priekšējās durvis — liekas
Interesantas ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora, atvaļināta Eiropas Komisijas administratora un grāmatas “Lisabonas līgums un Eiropas Savienības konstitucionālie pamati” autora Eduarda Bruno Dekšņa domas. Viņš uzskata, ka mēs zemu novērtējam Latvijas pārstāvju darbošanos Eiropas struktūrās. Problēmas sākas tad, kad regulas un direktīvas nonāk Latvijā un tās interpretē Latvijas birokrāti: “Latvijas ierēdniecībai nav lietderības koeficienta. Viņi vienkārši ir izveidojuši iekšējās loģiskās cilpas, kur vienīgais traucēklis ir cilvēks, kurš ienāk no ārpuses un grib kaut ko darīt. Man kādreiz likās, ka priekšējās durvis Latvijas ministrijās ir pilnīgi liekas, jo, ja kāds pa tām ielaužas, tas ir veikli jāizsviež laukā, bet, ja cilvēks nāk ar piedāvājumu pa sētas durvīm, tad viņš atrod ļoti dzirdīgus, redzīgus un prasmīgus cilvēkus, un tas ir visiem zināms. Tas nav valsts noslēpums, bet, kad mēs nonākam pie tā, ka vajag kaut ko grozīt, tad mēs redzam, kur ir Latvijas pārvaldes “māla kājas”.”
Armands Krauze piekrīt, ka “veco dalībvalstu ierēdņi cīnās ar Eiropas ierēdņiem, bet mūsu ierēdņi cīnās ar Latvijas iedzīvotājiem”…
Vai biznesa projekts?
Sabiedrība vienmēr novērtē ekonomistes Raitas Karnītes viedokli. Viņa Eiropas Savienības paplašināšanu dēvē par biznesa projektu, kura mērķis ir izvērst darbības tirgu, izmantojot jaunās dalībvalstis. “Protams, arī mēs no tā esam daudz ieguvuši, taču arī nespējam pilnībā izmantot daudz iespēju,” secina Karnītes kundze. Viņasprāt, pēdējo divdesmit gadu laikā mēs materiālajā ziņā vairāk esam zaudējuši nekā ieguvuši. Šī asimetrija materiālās un ekonomiskās attīstības līmeņa ziņā Eiropā paliks arī turpmāk, kad darbosies Lisabonas līgums. Mēs pārāk paļaujamies un pārāk uzticamies ES, “mutē skatīšanās” metode te neiederas, lai cik maza valsts Latvija arī būtu.
“Latvijas valsts šī līguma ieviešanai nav gatava,” ir pārliecināts zvērināts advokāts biedrības “Darbu Latvijā!” valdes loceklis Dmitrijs Skačkovs.”Gatavību pakļauties ārvalstu investoriem un atbalstīt katru viņu prasību mūsu politiķi ir apliecinājuši visus neatkarības gadus. Gatavību kaulēties, “izsist” mums vajadzīgos lēmumus — ne.”
Jāatrod miljons domubiedru
Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu, paužot prieku par Lisabonas līguma stāšanos spēkā, teica: “Lisabonas līgumā Eiropas projekta centrā ir pilsoņi. Esmu gandarīts, ka šobrīd mums ir piemērotas iestādes un ka esam panākuši stabilitāti, lai visus savus spēkus varētu veltīt tādu jautājumu risināšanai, kas ir svarīgi mūsu pilsoņiem.” Šie vārdi labi iederas reformu līguma pirmajā darbības dienā, bet vai tā patiesi būs arī ikdienā?
Latvijas Saeima paredz aktīvi iesaistīties ES likumdošanas procesā un vērtēt ES tiesību aktu atbilstību Latvijas nacionālajām interesēm. Par to aizvakar vienojās Saeimas Prezidijs, komisiju un frakciju vadītāji. To, vai mūsu Saeima patiesi būs “aktīva spēlētāja”, redzēsim pēc kāda laika. ES tiesību aktu izvērtēšanu patlaban veiks Saeimas Eiropas lietu komisija, kuru vada priekšsēdētāja Vaira Paegle.
Viens no mazo valstu ieguvumiem ir iespēja savākt miljonu domubiedru no dažādām valstīm un ierosināt kādu konkrētu likumprojektu. Paredzēts arī, līdzīgi kā futbolā, “dzeltenās kartītes” princips, proti, ja vismaz deviņu ES dalībvalstu parlamenti iebildīs pret kādu jaunu ES tiesību aktu, tas būs jāpārstrādā. Paegles kundze skaidro, ka Saeima visus jaunos ES tiesību aktu projektus saņems vēl to izstrādes sākumā, un Saeima astoņu nedēļu laikā varēs sniegt atzinumu, vai ES direktīvu un regulu izstrādātāji nepārsniedz savas pilnvaras un neiejaucas dalībvalstu kompetencē.
Pirmo reizi noteikta arī kārtība, kādā no Eiropas Savienības var izstāties. Tas man atgādina Padomju Savienību, kuras laikā republikām iespēja izstāties it kā bija paredzēta konstitūcijā, taču praktiski nebija realizējama… Cerams, šis nebūs analogs gadījums.
Regulēs arī sportu
Lisabonas līgumā paplašināts atbildības jomu skaits. Turpmāk ES uzņemsies palīdzēt dalībvalstīm risināt arī ar sporta nozari saistītus jautājumus. Eiropas Komisija to pat vērtē kā jaunas sporta ēras sākumu. ES izstrādās Sporta programmu, paredzot tās ieviešanai arī nepieciešamos finanšu līdzekļus. Sporta programmā iekļaus aktuālus jautājumus, saistītus ar dopinga lietošanu, cīņu pret rasismu, nepilngadīgo sportistu tiesību aizsargāšanu, dzimumu vienlīdzības nodrošināšanu, sadarbību starp sporta organizācijām un cilvēkiem ar invaliditāti. Paredzēts, ka ES Sporta programma stāsies spēkā 2012. gadā. Nākamā gada 19. un 20. aprīlī notiks ES Sporta forums, bet 10. maijā plānota ES sporta ministru padomes sēde. Tā kā Latvijā īpaša sporta ministra nav, šo jomu pārstāvēs Izglītības un zinātnes ministrija.
