Šodien pulksten 12.30 sāksies un pusstundu Latvijas Radio 1. programmā skanēs “Radioiela”.
Šodien pulksten 12.30 sāksies un pusstundu Latvijas Radio 1. programmā skanēs “Radioiela”. Tajā notiks spēle “Radioielas kiosks” (absolūts jaunums!), kurā kopā ar kādu Gulbenes rajona laikraksta “Dzirkstele” redakcijas pārstāvi piedalīsies arī “Staburags”. Lasītājus aicinām klausīties un just līdzi “Staburagam”.
Abu redakciju pārstāvji radiospēlē piedalīsies telefonsarunas tiešraidē. Spēles dalībniekiem būs jāatbild arī uz pieciem jautājumiem. Ja redakciju pārstāvji kādu atbildi nezinās, varēs palīdzēt radioklausītāji, savus iegūtos punktus uzdāvinot kādam no laikrakstiem.
Lasītājus vēlamies tuvāk iepazīstināt ar tautā iemīļoto radiožurnālistu Dzintaru Tilaku, kurš ir “Radioielas” balss un sirdsapziņa. Viņu saistām arī ar Latvijas Radio 2. programmas iecienīto radioraidījumu “Sirdslietu aģentūra”.
— Jūsu vizītkarte!
— Lai gan liekos gana jauns un ņiprs, tomēr personas koda pirmā daļa nemaz nav tik jautra: 070959. Tas izsaka daudz, arī to, ka pēc horoskopa esmu Jaunava (ar to arī lepojos). Izglītība? Augstākā, iegūta Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, studējot masu režiju. Man patīk skatuve, arī jebkuru darbu vairāk daru no režijas viedokļa. Šobrīd esmu Latvijas Radio 1 programmu vadītājs (“Radioiela”, “Monopols”) un Latvijas Radio 2 autors un producents raidījumam “Sirdslietu aģentūra”. Man ir divas meitas, ar kurām, protams, lepojos.
— Cik gadus esat radiožurnālists ?
— Patiesībā nekad neesmu interesējies par žurnālistiku un sevi par tādu neuzskatu. Kā atnācu uz radio, tā nokļuvu izklaides lauciņā, protams, arī intervējot, analizējot un pētot, bet… tomēr izklaides virzienā. Jā, esmu intervējis simtiem cilvēku, jo radio kopumā esmu nostrādājis vairāk nekā 14 gadu. Tas varbūt izklausās naivi, bet es mīlu savu darbu, savus kolēģus un visus (gandrīz visus) klausītājus. Tur jau tā “fiška”: ja nāc ar atklātiem vārdiem, esi vienkāršs un godīgs, tad tevi tādu pieņem un arī iemīl. Ja man rīt pateiktu, ka turpmāk man būs lemts strādāt ziņu nodaļā ar trīsreiz lielāku algu, jau parīt es aizietu no radio. Lūk, tādu darbiņu nespētu ne padarīt, ne iemīlēt.
— Kālab beidz eksistēt “Sirdslietu aģentūra”? Vai būs kas cits vietā? Vai reiz pienāks gals arī “Radioielai”?
— Ar “Sirdslietu aģentūru” ir tā, ka astoņus gadus un četrus mēnešus katru svētdienu to darījām, nedomājot par normālu atlīdzību. Bet gadi iet… Cik var? Piemēram, es 13 gadu strādāju sestdienās un kopumā vairāk nekā 10 gadu arī svētdienās. Un tas nav normāli. Citi nedēļas nogalē dodas izklaidēties kopā ar ģimeni vai draugiem, bet es kā “pielaulāts” brīvdienām. Un vēl ir tādi pētījumi, ka raidījums normāli dzīvo trīs gadus, pēc tam jau ir sevi izsmēlis. Tam es gluži nepiekrītu. Šī mūsu “joma” cilvēkiem vienmēr būs aktuāla. Nāks citi klausītāji vietā ar saviem stāstiem un problēmām, un viss atkal notiks… Ar mums bija tā: paziņojām, ka beidzam, bet, izrādās, beigt nemaz nevaram, jo ir arī nacionālais pasūtījums valsts medijiem. Ups! Ko darīt? Te nu atradām kompromisu, kura rezultātā raidījums atsāks skanēt ceturtdienu vakaros ar citiem noteikumiem, ar citu “uzrāvienu” (gribas cerēt). Man jau pašam kļuva žēl, ka viss beidzas. Arī “Radioiela” tagad ir ar citu “uzrāvienu” — tur man atvēlēja galveno lomu sestdienas programmā, un es ceru, ka tikšu galā. Savukārt “Monopols” man ir lieliska iespēja darbdienās ēterā satikties ar ļoti jaukiem cilvēkiem. Reizēm jau šķiet, ka man par daudz tā radio ētera goda tiek, bet… tomēr patīkami, ka novērtē un uztic.
— Vai esat jau dzimis kā komunikācijas ģēnijs vai ar laiku izkopāt sevī šīs prasmes?
— Neesmu ne dzimis, ne arī esmu “komunikācijas ģēnijs”. Vienkārši gribu un strādāju vairākus radošus darbus savā mūžā. Arī sūra pieredze ar intervējamiem cilvēkiem nu gandrīz nekad nav bijusi. Visi ir labi. Galvenais — esi patiesi ieinteresēts otrā cilvēkā, un viņš tev atklāsies. Vēl arī — nekad nesamelo un neapmāni, tad būs labi.
— Mīlestība un maģija. Cik lielā mērā tas svarīgi jūsu dzīvē un darbā?
— Mīlestība un maģija? Divas nesavienojamas lietas. Darbā ne vienu, ne otru nevajag, bet privātajā dzīvē pietiek ar vienu, to pirmo.
— Vai esat zaļās domāšanas cilvēks? Nezin kāpēc tā liekas…
— Cenšos zaļi domāt, bet ne jau tikai raidījuma “Zaļais Vilnis” ietekmē. Reizē ar raidījumu arī izglītojos. Bet, ticiet man, arī pirms tam neesmu mežā atkritumus atstājis, kūlu dedzinājis, lopiņiem pāri darījis. Pēc citiem dažreiz esmu arī mēslus vācis. Man pašam problēmas sagādā normāla atkritumu šķirošanu. Sakām, ka vajag, bet nav jau kur. Arī aptiekā nodot vecus medikamentus vēl neesmu mēģinājis. Zaļa doma jau ir, bet zaļu darbu vēl trūkst.
— Par ko sapņojat? Vai ticat sapņiem? Vai jātic? Vai varbūt tie tikai maldina, novirza no reālās dzīves un ved nekurienē?
— Par ko sapņoju? Hmm… Bet izrādās, ka jautājums ir par sapņiem miegā. Manējie, tie ir murdziņi. Labi un ne tik labi murdziņi. Jo labāka iztēle, jo krāšņāki sapnīši. Nekad tos necenšos attiecināt uz reālo dzīvi. Šādā veidā rotaļājas mana zemapziņa, un tai arī vajag atļaut savu prieciņu.
— Vai ticat globālajai sasilšanai un drīzam pasaules galam?
— Globālai sasilšanai nav jātic. Globālā sasilšana ir jāredz. Un es to diemžēl redzu. Arī tad, kad ziemā eju gar Rīgas aizsalušajiem kanāliem un pīļu koloniju. Kad bildītē paskatos uz cūkdelfīnu Baltijas jūrā.
— Vai ticat citplanētiešiem?
— Ar citplanētiešiem ir kā ar globālo sasilšanu — jāredz. Ar pārīti no viņiem kontaktējos. Normāli ļautiņi, kuri liek mums saprast, bet mēs negribam un negribam. Mēs tādi padumji sīkie laikam esam — paši sev darām pāri, karojam pēc principa “viņš pirmais sāka mēdīties”. Tikai nejautājiet man, kur un kad atkal tikšos ar saviem “citādi domājošajiem”.
— Vai ticat mīlestībai?
— Man ir grēki. Pats sev reizēm atlaižu tos, bet reizēm — neatlaižu.
— Kā jums liekas, vai mums, cilvēkiem, ikdienā pietrūkst sarunu vai arī to ir par daudz?
— Runāt un muldēt var katru dienu, bet — vai vajag? Izrunāties cilvēkiem savā starpā — tā jau ir cita un vajadzīga lieta. Jā, mēs pārāk maz izrunājam sasāpējušas lietas, pārāk maz sakām labo cits citam. Cilvēkus kategorijās nekad nedalīšu, citādi viņi tur arī paliks, tajā manis iedalītajā kategorijā. Viss ir vienkārši: ja kāds runā, kādam ir arī jāklausās. Un daudz lielāka māksla ir uzklausīt otru nekā runāt pašam.
— Vai pavasaris ir jūsu mīļumlaiks?
— Ak, pavasar, cik labi, ka tu esi tāds gaišs un cerīgs!
(No Gulbenes rajona laikraksta “Dzirkstele”)
