Sēreniete Signe Ruliete ir diezgan netipiska, salīdzinot ar vairumu mūsdienu jauniešu, — laikā, kad daudzi mēģina sameklēt laimes zemi ārpus Latvijas, viņa doties projām nekur negrasās un saka: “Tepat ir ļoti labi un skaisti!” Un kā nu ne: blakus taču ir divi mīļi cilvēki — vīrs Armands un meitiņa Samanta. Interesanti, ka viņas rados nav neviena, kas dzīvotu ārpus Latvijas.
Kad Signes vienaudzes steidza piepildīt lielās dzīves sapņus par karjeru, viņas dzīves scenārijs veidojās pēc citiem principiem — visu noteica mīlestība, un jau 18 gadu vecumā Signe kļuva par māmiņu. Viņa ieskatījās kaimiņos dzīvojošajā Armandā, kura mājai ne reizi vien gāja garām pastaigās ar draudzenēm. Kas zina, var jau būt kādreiz Signe arī sadūšosies un apgūs savulaik iedomāto pavāra profesiju, no kuras atteicās pēc ilgām pārdomām — viņa esot pārāk izvēlīga ēdienos, tāpēc būtu grūti gatavot to, kas negaršo. Tādējādi nepilna gada laikā Signe arodskolā izmācījās par sekretāri.
Gan galva, gan kakls
Signe ar Armandu kopā ir jau gandrīz 10 gadu, taču viens otram jāvārdu teica pirms trim gadiem dievnamā.
Lai gan abi neesot cītīgi baznīcā gājēji, tur teiktais jāvārds šķietot apstiprināts pamatīgāk un stiprāk. Togad arī baznīcā nokristījuši meitiņu. Kad jautāju Signei, par ko iznāk strīdi ar vīru, viņa ilgi domā, līdz saka: “Es neatceros, ka mēs par kaut ko īpaši būtu strīdējušies, parasti visu izrunājam un rodam kompromisu, līdz ar to mums nav iemesla dusmoties vienam uz otru.” Un kā tad ar slaveno teicienu: vīrs — ģimenes galva, sieva — kakls, kas galvu groza? “Tas arī nav par mums,” smej Signe. “Mēs abi divi esam gan galvas, gan kakli.” Ir jau arī teiciens, ka vīrieša mīlestība iet caur vēderu. Par to mīlestību gan Signe šaubās, ka vēders būtu noteicošais, bet zina tikai to, ka, gatavojot Armandam maltīti, vienmēr jābūt gaļai. Tad vienmēr būs trāpīts desmitniekā. Galvenais — Armands ir drošs balsts, uz kuru var paļauties.
Prieka avots
Tagad meitiņai Samantai ir jau seši gadiņi, un viņa katru rītu māmiņas vadītajā automašīnā mēro ceļu uz Aizkraukli, kur apmeklē bērnudārzu, savukārt Signe pati strādā veikalā par pārdevēju. Samanta ir prieka avots visai ģimenei, pirmais vārdiņš, ko viņa iemācījās, bija “mamma”. Savukārt vecotēvu viņa nosauca par eci. Viens no Samantas mīļākajiem rotaļu biedriem ir kaķis. Viņam gan nākas apbruņoties ar pacietību, jo bieži ir paraustīts aiz astes.
Patīk ātrums
Ja Signei jautātu, kas ir pats interesantākais viņas darbā, viņa noteikti atbildētu: ceļš uz darbu, jo ļoti patīk braukt ar mašīnu. Pirmās autovadītāja iemaņas viņai ierādīja vīrs. Viņš arī bija tas, kurš uzstāja, ka Signei jāmācās automobiļu vadīšanas kursos. Armands bija labs skolotājs, un Signei mācības grūtības nesagādāja, eksāmenus viņa nokārtoja pirmajā reizē. Tā tehnikas patika Signei tik dziļi sirdī, ka nākamgad viņa nolēmusi piedalīties autobraucēju sacensībās. Tētis Gundars Bērziņš un vīrs allaž, cik iespējams, tādās piedalās, taču Signe līdz šim bijusi līdzjutēju rindās. Īpaši viņai patīk “Ziedos” rīkotās autosacīkstes. Tajās pēc fināla parasti notiek mehāniķu brauciens, un tā nu ir Signes zvaigžņu stunda, jo tajā piedalās arī viņa. Kā pati smej, kura mašīna nav sadauzīta, ar to brauc. Līdz šim vīru konkurencē viņai izdevies iegūt otro — trešo vietu. Ja jau mehāniķu brauciens, vai pati arī automašīnas remontē? Viņas darbs gan pie mašīnām nav pārāk grūts — vien noslaucīt logus un notīrīt dubļus, viss pārējais vīru ziņā. Pēc sacensībām tētis un vīrs parasti izsaka savu vērtējumu par braucienu. Tētis allaž ir kritiskāks, aizrādot, ka Signe pārāk šerpi braucot. Signe nenoliedz — viņai ātrums patīk, bet pārāk pārgalvīga gan neesot. Līdz šim nekādu sodu nav maksājusi, vienreiz par ātruma pārsniegšanu apturēta un saņēmusi aizrādījumu.
***
Kad jautāju Signei, ko viņa domā par jauniešiem, kuri brauc prom, viņa atbild: “Ja jau grib, lai brauc, taču arī tur nav maizes bez garozas. Katrs gadījums ir individuāls.” Taču viņas mājas ir te, kur Signes dvēselē mīt tikai viens gadalaiks — pavasaris, un viss kopā ar viņu zied augu gadu. Tā vienkārši un parasti. ◆
