Dejas uz automašīnas jumta
Kristīne (24)
— Togad manā dzīvē pēdējā pusgada laikā negāja gludi — pēc smagas slimības, ko pārcietu, iekavējās mācības skolā, dzīve šķita pelēka un vienmuļa. Tuvojās Jāņi, bet mans draugu loks slimošanas laikā bija krietni paputējis, tāpēc labprāt atsaucos māsīcas aicinājumam svinēt Jāņus kaimiņpagstā. Kopā ar viņas draugiem devāmies uz zaļumballi, taču kārtīgu svinēšanu izjauca pamatīgs lietus. Kāds no puišiem ierosināja patverties darbnīcās pagasta nomalē. Ilgi nedomājot, devāmies turp. Atvērām lielās durvis līdz galam vaļā, līdzās tām novietojām grilu, ieslēdzām mūziku, puiši no tuvējās birzs atveda meijas un izpušķoja ne īpaši pievilcīgās telpas. Mūsu bariņš sakuploja, ieradās vēl tādi paši lietus nobaidītie, un izvērtās ļoti jautra ballīte. Nez kāpēc man uznāca nepārvarama vēlme padejot uz automašīnas jumta — izjaukšanai detaļās tur stāvēja daudz vecu “autiņu”. Nometu kurpes un, pārējo ovācijām uzmundrināta, uzkāpu uz kādas tumši zilas automašīnas jumta. Mana māsīca, kura uz brīdi bija izgājusi, ienākot un ieraugot manu deju uz “autiņa”, pieskrēja un novilka mani zemē: “Trakā, tā ir Madara mašīna, ar to taču vēl brauc!” Taču jau par vēlu — jumts “autiņam” bija ielocīts. Ko tur skumt par nemaināmām lietām. Nebija manos spēkos tovakar kaut ko labot, un turpinājām ballēties līdz rīta gaismai. Pamodos vēlā Jāņu dienas pēcpusdienā, māsīca stāstīja, ka “autiņa” īpašnieks, ieraugot nodarīto savam “bembim”, dusmīgs ārdījies un teicis, ka pieprasīs atlīdzināt remonta izmaksas. Tā kā nestrādāju, naudas man nebija, arī nekādas vēlmes maksāt, un galu galā nevajag likt braucamos pie lūžņiem! Vakarā māsīca mani pavadīja uz autobusu. Stāvot pieturā pagasta centrā, pārrunājām ballīti. Līdzās piestāja tumšas krāsas vieglā automašīna, un no tās izkāpa ļoti simpātisks puisis. Māsīca mūs iepazīstināja, parunājāmies, un viņš piedāvāja mani aizvest mājās. Izrādījās, tas bija Madars, puisis, kura auto jumtu es biju sabojājusi. Viņš pieprasīja nodarīto atlīdzināt ar vienu randiņu, kam sekoja nākamie. Kopā bijām divus gadus, Madars bija piecus gadus vecāks par mani, gribēja ģimeni, bērnus. Kad iepazināmies, man bija septiņpadsmit, vēl nebiju gatava tik nopietnām attiecībām, tāpēc izšķīrāmies. Bet tā gada Jāņus vienmēr atceros ar smaidu.
Visas lietas, kas ir skaistas
Aivars (30)
— Nevarētu teikt, ka iepazināmies Jāņos, jo ar Rūtu kopā mācījos no 1. klases. Taču bieži ir tā — dzīvo līdzās, satiec cilvēku ik dienu un… neredzi! Bijām arī ļoti atšķirīgi: es — praktisks, vienkāršs, pēc vidusskolas biju izlēmis strādāt tēva autoservisā. Rūta bija no cita “plauktiņa” — ļoti sabiedriska, muzikāla, apveltīta ar skaistu balsi, viņa pat apmeklēja privātstundas pie kādas operdziedātājas. Tik atšķirīgi mēs bijām, klasē pat nesarunājāmies, pārmijām tikai “čau” un “sveiki”.
Mūsu vidusskolas izlaidums bija dienu pirms saulgriežiem — 22. jūnijā. Pēc pusnakts devos mājās. Ejot pa parku, pie soliņa pamanīju vairākas meitenes — viena sēdēja zemē, viņai bija slikti. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju savu klasesbiedreni Rūtu, kura nekad nelietoja alkoholu. Sarkanā izlaiduma kleita, garie gaišie mati putekļos novārtīti. Izskatījās, ka viņa ir daudz par daudz iedzērusi, kā vēlāk uzzināju — Rūta nepanesa alkoholu. Aiznesu viņu mājās, klusi ielavījos verandā un noliku gulēt. Nākamajā dienā Rūta nokaunējusies ieradās pie manis mājās, pateicās par palīdzību. Pirmo reizi runājām, skatoties viens otram acīs. Līgo vakarā abi kopā aizgājām uz veco skolas parku, staigājām un runājām visu nakti. Parkā bija pūces, vērojām, kā lielais putns uzrauga savus paprāvos mazuļus, kuri tik tikko iemācījušies lidot, bet darīja to vēl pavisam neveikli. Gluži kā mēs jau lieli, tūlīt, tūlīt sāksim dzīvot — lidot. Tā sākās mūsu draudzība, ļoti tīras, naivas attiecības. Drīz es aizbraucu uz Angliju, tas bija laiks, kad peļņā uz ārzemēm devās daudzi. Rūta mācījās Kultūras koledžā. Latvijā ciemojos reti, jo mans plāns bija gadu kārtīgi nostrādāt, nopelnīt un atgriezties pavisam. Ar Rūtu sarakstījāmies internetā, zvanījām viens otram. Viņa man sūtīja arī rokrakstā rakstītas vēstules. Ziemassvētkos atsūtīja savu fotogrāfiju, otrā pusē Māras Zālītes dzejolis, dažas rindas atmiņā palika nedzēšami: “Visas lietas, kas ir skaistas, man ar tevi saistās.” Pirmā dāvaniņa, ko no Anglijas nosūtīju Rūtai, bija liela rotaļu pūce, mūsu attiecību simbols kopš Līgo nakts. Rotaļlietai ap kaklu apliku skaistu zelta ķēdīti ar kuloniņu.
Paliku Anglijā strādāt vēl gadu, vēstules saņēmu arvien retāk. Pašķīrāmies. Kad atbraucu mājās, savā istabā atradu pūci ar zelta ķēdīti kaklā, vēl vairākas Rūtai sūtītās dāvanas. Viņa tās bija atnesusi. Vēstules un fotogrāfijas gan viņa paturēja sev. Gāja laiks, satiku savu tagadējo sievu. Rūtu redzēju reti, viņa dzīvoja un studēja Rīgā. Pēc dažiem gadiem mani satrieca negaidīta vēsts — Rūta traģiski gāja bojā autoavārijā. Lai gan mūsu draudzība bija īsa, tomēr līdz ar viņu, šķiet, aizgāja kaut kas ļoti gaišs un skaists. Ar pūci dažreiz rotaļājas mana vecākā meitiņa.
