Aizkraukliešu Jolantas un Daiņa Eglīšu ģimenē aug divi bērni — Megija (14) un Rojs (10). Augustā Eglīšu ģimene svinēs 15. kāzu gadadienu. Kā vienu no stipras ģimenes stūrakmeņiem Jolanta nosauc līdzīgu pasaules uztveri — ar vīru spēj saprasties no pusvārda, bieži abi reizē iedomājoties vienu un to pašu gan ikdienišķās lietās, gan pieņemot svarīgus lēmumus.
Runcis dod bučas
Ar Jolantu tiekamies darbdienas vidū, kad pārējie ģimenes locekļi vēl savās gaitās un atļāvuši māmiņai runāt viņu vārdā. Aizkraukles centra dzīvoklī, kur ir Eglīšu ģimenes miteklis, mūs sagaida galvenais ģimenes loceklis runcis Eross. “Lasīju, ka īstais mājas saimnieks ir kaķis, jo viņš mājās dzīvo visu laiku, bet cilvēks tāds piedzīvotājs vien ir — te ieskrien, te atkal aizskrien. Eross ir mūsu visu mīlulis, un rūpes par viņu ir visiem kopīgas. Kad dēls apsēžas uz grīdas vai velk apavus, Eross iet viņam klāt, slienas pakaļkājās un dod bučas. Kad arī mēs pārējie gribam, lai sabučo, runcis lepni novēršas un aiziet savās gaitās,” stāsta Jolanta.
Ģimenei ir sportisks vaļasprieks — tā kā tētis Dainis ir kaislīgs riteņbraucējs, arī bērni brauc ar velosipēdiem, piedalās dažādās sacensībās, bet Jolanta ir lielākā līdzjutēja, iemūžina braucienus fotomirkļos.
Ar riteņbraukšanu nodarbojas arī ģimenes draugi, tāpēc sacensības arvien izvēršas kopīgos ģimeniskos pasākumos. Rīt visa ģimene dosies līdzi Rojam uz sacensībām Valmierā.
Jāņus svin pēc senču tradīcijām
Viena no skaistākajām Eglīšu ģimenes tradīcijām ir dzimšanas dienu svinības. Jolantai un Dainim jubilejas ir ar pāris dienu starpību, tāpēc atzīmē kopā, turklāt vienmēr rīko tematisko ballīti draugu lokā. “Draugu mums ir daudz, taču loks ir noslēgts un tikpat kā nemainīgs. Par ģimeņu draugiem jau sen kļuvušas manu bērnības draudzeņu ģimenes, ar kurām kopā gāju skolā Neretā,” stāsta Jolanta.
Ģimene kopā apceļo Latviju, ja ir iespēja, kopā dodas arī kur tālāk. Pagājušajā gadā kopā izbraukāja Krimu, šogad bija plānots brauciens uz Horvātiju, bet naudasmaciņš nosvēries par labu dzīvokļa kosmētiskajam remontam, tāpēc tālāk par Latviju šovasar nebrauks. Vēl viena skaista ģimenes tradīcija ir Līgosvētku svinēšana kopā ar draugiem Latgalē, “Nākotnes ozolu ciemā”, kur svētkus svin īsti senlatviskā garā.
Strīdi tikai par bērnu audzināšanu
“Mūsu mājās strīdi ir par bērnu audzināšanu, vairāk jau nav, par ko strīdēties,” smej Jolanta. Viņa esot stingrāka, vīrs Dainis piekāpīgāks visos audzināšanas jautājumos. “Esmu sen sapratusi, ka bērnus nedrīkst audzināt, kaut ko strikti aizliedzot, tas izraisa tikai pretēju reakciju, un vecāki tādējādi riskē bērnu nostādīt pret sevi. Visu var izrunāt, par visu var vienoties, tikai tas jādara. Megija zina, ka mūsu māja ir vieta, kur viņa drīkst vest draugus, drīkst pavadīt laiku kopā. Vienu dienu, pārnākot mājās, ieraugu skatu: puišu un meiteņu pilna virtuve, un visi “šiverē” — cep kēksiņus. Arī tad, ja gribas palikt pa nakti pie draudzenes, tas jānopelna — jāpalīdz mājas darbos. Megija vienmēr ir bijusi lielā māsa, tāpēc laikam viņai arī ir liela atbildības izjūta, varu paļauties, ka viss būs kārtībā. Rojs vēl ir tajā vecumā, kad mammu tomēr vēl ļoti vajag. Katru dienu zvana no skolas, un no galvas zinu, ka klausulē sadzirdēšu vienu no trim dežūrjautājumiem: “Cikos būsi?”, “Kad nāksi mājās?” vai “Cik ilgi vēl strādāsi?”.
“Svētie olu rīti”
Jolanta teic, ka ģimene ir arī viņu vecāki, bet īpašas attiecības dēlam ir ar Jolantas tēvu, ko iesaukuši par opīti. Kad vien ir laiks, skolas brīvdienās Rojs dodas uz Neretu, kur katru brīdi pavada kopā ar opīti, daudz laika paiet, spēlējot bumbu.
“Redzu, ka citās ģimenēs viens par otru īsti nezina, kur ir, ko dara, kā šodien gāja. Mēs tādā ziņā esam ļoti vienoti, viens par otru uztraucamies, daudz runājam viens ar otru. Reizēm vīrs mani uzaicina aizbraukt līdzi uz Rīgu, un, ja vien esmu brīva, tad labprāt šo iespēju izmantoju. Cik daudz var izrunāt, braucot automašīnā! Esam slēgtā telpā, līdzās, un ir brīvs laiks. Arī ar meitu foršākās sarunas ir, tieši braucot automašīnā, jo mājās tām reti ir laiks. Mēs esam viens vesels, un domāju, ka tas ir ļoti daudz. Un vajag atrast laiku, lai pabūtu kopā, mums tie ir darbdienu vakari un svētdienu rīti, ko saucu par “svētajiem olu rītiem”, kad tradicionāli brokastu galdā ir olu maizītes un visi nesteidzīgi ar tām mielojamies, un baudām brīdi, kad nevienam nekur nav jāsteidzas.” ◆
