Aizvadītā nedēļa man, pensionārei, pagāja, mierīgi strādājot mājās un veltot laiku vienam no vaļaspriekiem lasīšanai. Lasīt man paticis jau no bērnības un vienmēr izdevies tam atrast laiku.
Visu darba mūžu esmu nostrādājusi “Preses apvienībā”. Kādreiz, lai abonētu preses izdevumus, īpaši tos, kuri bija ierobežotā skaitā, cilvēki pat rindā stāvēja, tāpat kā pēc desām. Nedomāju, ka cilvēki tagad mazāk lasa, bet ir mazinājusies viņu rocība. Grāmatas ir ļoti dārgas, arī periodika. Cilvēki ir spiesti skaitīt santīmus, lai samaksātu rēķinus un nopirktu pārtiku, tāpēc laikrakstu abonēšana paliek otrajā plānā.
Daudz runā par to, ka jaunieši maz lasa. Tomēr tas ir atkarīgs arī no tā, kā ģimenē izturas pret lasīšanu. Man ir septiņi mazmazbērni, un viņi jau no agras bērnības šķirsta grāmatas un labprāt klausās arī, ko viņiem lasa priekšā. Cieņa pret grāmatu ir kā mantojums, bērni redz, ko dara vecāki, un tam seko līdzi.
Pēc ilgstošiem strīdiem ceturtdien koalīcijas padomes ārkārtas sēdē politiskie spēki vienojās, ka saistībā ar budžetu visi līdz šim aktuālie jautājumi ir atrisināti, bet par citiem priekšlikumiem spriedīs. Uzskatu, ka valstij vispirms vairāk naudas būtu jāpiešķir veselības aprūpei un izglītībai. Solījumi šīm nozarēm ir katru gadu, bet būtiski jau nekas nemainās. Lai arī latvieši ir pacietīga tauta, tomēr arī mūsu pacietība izsīkst, vēl jo vairāk ticība valdības solījumiem. Skolotāji ir satraukti, jo Izglītības un zinātnes ministrija vēl arvien nav sakārtojusi pedagogu algu paaugstināšanas jautājumu. Viena no iespējām ir rīkot protesta akcijas, tomēr, ja mums viss jāizcīna ar protestiem, tas arī nav normāli. Iespējams, tiem, kuri vada valsti, šķiet, ka viss ir kārtībā, jo viņiem nekā netrūkst, tāpēc vienkāršo cilvēku nesaprot. Bankrotējot kādam lielākam uzņēmumam, atrod miljonus, lai to glābtu, bet vai šo naudu nevajadzētu sadalīt tiem, kuriem tā vairāk nepieciešama? Nesen masu medijos atklāja, cik naudas valstsvīri iztērē komandējumos, tie atkal ir miljoni. Pērn ministri pavisam bijuši 231 komandējumā. Kāds ir ieguvums no šādiem komandējumiem, ko valsts un mēs, iedzīvotāji, no tiem gūstam?
Plašu rezonansi pēdējā laikā guvis Rīgas mēra Nila Ušakova paziņojums par biļešu cenu paaugstināšanu galvaspilsētas sabiedriskajā transportā tiem iedzīvotājiem, kuri nav deklarēti Rīgā. Arī vairākums Rīgas domnieku šādu priekšlikumu atbalstījuši. No 1. janvāra Rīgā deklarētie iedzīvotāji līdzšinējo 50 santīmu vietā par biļeti Rīgas sabiedriskajā transportā maksās 42 santīmus jeb 0,60 eiro, savukārt Rīgā nedeklarētajiem pasažieriem biļete maksās 84 santīmus jeb 1,20 eiro. Jau sākusies karšu izsniegšana rīdziniekiem. Šāds lēmums sašķels tautu, jo laucinieki tomēr ir tie, kuri baro Rīgu, bet nu lauciniekiem par braukšanu būs jāmaksā vairāk. Tad jau arī citur jāpieņem lēmums, ka rīdziniekiem par sabiedriskā transporta pakalpojumiem ir jāmaksā vairāk. Es saprastu, ka noteiktas kategorijas iedzīvotāji saņem atlaides sabiedriskajā transportā, kā tas bijis līdz šim. Uz pusi vairāk jāmaksā pat tiem, kuri dzīvo Pierīgā. Viņi taču arī faktiski ir rīdzinieki! Tā ir netaisnība. Noteikti ir kādas ieinteresētas personas, kurām šāds lēmums ir izdevīgs.
Tuvojas 1. janvāris, kad mēs pārejam uz eiro. Esmu piedzīvojusi vairākas naudas maiņas, un to dēļ lielākais zaudētājs ir vienkāršais pilsonis. Neesmu sajūsmā par šo lēmumu, bet mums par to nekādas teikšanas diemžēl nebija. Man Vācijā dzīvo paziņa, kura ir krietni gados. Viņa stāstīja, ka pirmos mēnešus uz veikalu devusies ar kalkulatoru, jo pārrēķināt cenas galvā uzreiz nevar. Ar laiku pie visa pierod, bet sākumā noteikti nav viegli. Iespējams, eiro ieviešana ieguvums ir tiem, kuri daudz ceļo, vai uzņēmējiem, kuri sadarbojas ar Eiropas Savienību. Bet cenas veikalos jau tagad ir palielinātas. Aizvien vairāk runā arī par to, ka paaugstinās maksu par elektrību un gāzi, līdz ar to arī viss pārējais kļūs dārgāks.
Kad Latvija atguva neatkarību, es domāju, ka pirmajos desmit gados tā piedzīvos pozitīvas pārmaiņas, bet nu jau ir pagājis vairāk kā divdesmit gadu, šķiet, ka kļūst tikai ļaunāk. Bet mēs esam izturīga tauta. Ne to vien esam pārdzīvojuši.
Labi, ka ārā ir jauks laiks. Man vienmēr paticis rušināties pa zemi. Nu jau teju viss ir ieziemots, tagad tikai jāsagrābj lapas, ko jau sākām darīt. Bez darba ir grūti. Lai arī jaunāki nepaliekam un veselība arī vairs nav tāda kā savulaik, tomēr bez darba nevaru. Jau kopš bērnības esmu mācīta, ka jebkurš darbs jāpadara ar lielāko atbildības izjūtu un vienmēr jāpadara līdz galam, it kā to darītu pēdējo reizi.
