Vai esat bijuši Adventes vainaga vidū? Es nesen biju. Kopā ar vainaga veidotāju fotomākslinieku Jāni Valdemāru Helmani sēdējām viņa paša no tūjām izveidotajā vainagā. Ir labi un mierīgi sēdēt vainagā, kurā nereti notiek lūgšanas.
“Vainags dārzā ir viens no galvenajiem objektiem, to izveidoju pateicībā par to, ka esmu atgriezies, aizgājis prom no vecās dzīves,” stāsta “Svēteļu” mājas un dārza veidotājs. “Svēteļu” dārzs ir baznīca zem klajas debess, te ir gan kapela ābeļdārzā, gan 17 metru augsts melnalkšņa krusts upes krastā, pie kura tiek vadītas mises, un vēl daudz citu objektu. Valdis teic, ka dārzā vēlas izveidot krusta ceļu.
Pāris gadu skurstenī
Valda ikdiena paiet starp Rīgu, kur viņš katru otro nedēļu strādā galerijā “Spice home”, un Mazzalves lauku māju “Svēteļiem”.
— Kontrasts ir diezgan liels, Rīga un Lietuvas pierobeža upes krastā, — saka Valdis. — Te ienācām 1991. gadā, šeit bija aizaudzis lauks, vecās ēkas drupas ar manteļskursteni un mājas pamati. Kamēr nebija uzcelta māja, gadus četrus dzīvojām teltī un aptuveni divus gadus manteļskurstenī.
— Jūs dzīvojāt skurstenī?
— Jā. Sākumā šī vieta bija iecerēta tikai atpūtai, ar laiku gribējām uzbūvēt pirtiņu, bet nekas īsti neiznāca. Atbraucām tikai sestdienās un svētdienās atpūsties. Šīs mājas kādreiz saucās “Vedekļi”, “Svēteļu” nosaukums ir aizgūts no Georga Šenberga gleznas. Šenbergs neilgi pirms nāves kādā agrāk tapušā Tukuma ainavā iegleznoja stārķi. Iedomājos, ka gleznu vajadzētu pārnest vidē.
Madonna peļķē
— Mazzalvē redzēju jūsu darbu izstādi “Septiņi eņģeļi”. Lielākā daļa jūsu darbu ir ar reliģisku vēstījumu.
— Līdz 1995. gadam biju pārliecināts ateists, par ticību smējos, bet, kad Dievs pieskaras, tad atgriezies tā, ka netiec vairs ārā. Viņš visu pārmaina un atver acis. Esmu ļoti pateicīgs par visu, arī par to, ka nodega mana 1991. gadā atklātā galerija MMM — Māksla. Miers. Mīlestība. Tā bija pirmā privātā galerija, tolaik īpašs notikums. Ar savu kolekciju piedalījos daudzās izstādēs pasaulē. Lepojos ar panākumiem, ka mani atzina, slavēja, apbrīnoja, par mani rakstīja. Divdesmit gadu darbs, ap 400 mākslas darbu, sadega vienā mirklī. Tas notika trešajā Adventes svētdienā. Kultūras pasaulei tas bija trieciens, bet man — liela laime. Es taču biju slims, pilnībā atkarīgs no mākslas un Dieva vietā biju ielicis sevi. Tas jau vienalga, no kā esi atkarīgs — esi narkomāns, mākslinieks vai dzērājs. Ne talants, ne skaistums, ne bagātība nav mūsu nopelns, viss nāk no Dieva. Ja visu pieņemam kā savu, tad to ātri pazaudējam. No brīža, kad atgriezos pie patiesības, sāku redzēt citādi.
— Jau vairāk kā desmit gadu jūs strādājat ar ledu.
— Vēlā rudens dienā kopā ar savu rīzenšnauceru ejot pa kādu no Rīgas ielām un pie sevis skaitot Rožukroņa lūgšanu, sasalušas peļķes iesprēgājušajā ledū ieraudzīju Madonnu ar bērnu. Tas bija pārsteigums un nepārprotama atbilde lūgšanai. Pārnācu mājās un ātri uzzīmēju redzēto. Kopš 2001. gada pamatā strādāju ar ledu. Darbojoties desmit stundu no vietas pie viena objekta, arī pirksti sasalst ledū. Ziemā upe pie mājas ir vienos āliņģos. Kvadrātveida, apļveida. Ledu ņemu ārā, veidoju instalācijas, fotografēju un darinu lielformāta darbus.
Bruņurupucis, gārnis un kaķis
— Vai kādreiz strādājat arī ar otu un krāsām?
— Tam esmu par slinku. Mans audekls ir debesis un zeme, viss pārējais ainavā ir krāsas. Es nodarbojos ar lendārtu jeb mākslu ainavā. Vislielākā bagātība te ir vairāk kā 150 gadu vecās kļavas, jo cilvēka dzīves laikā tādus kokus nevar izaudzēt. Rudenī lapas ir trijos toņos — dzeltenas, zaļas un karmīnsarkanas. Kļavu krāsas veidoju apmēram gadu desmit. Ja, piemēram, par maz sarkanā toņa, kāpju kokā un zāģēju zarus, jo karmīnkrāsā iekrāsojas jaunāku dzinumu lapas. Ziemā, kad uz ledus upē bija iekurts ugunskurs, pretējā krasta brikšņainajos džungļos nakts tumsā saskatīju fantastisku reljefu — kā kaķi. Četrus gadus to pilnveidoju, pinu metāla režģi kompozīcijas kokiem, lai bebrs neapgrauž, izzāģēju lieko, līdz izveidoju guļošu kaķi, to gan var redzēt tikai tumsā. Naktī, kad ieslēdz starmešus, apgaismojot pretējo krastu, uz tumšā debesu fona var redzēt ap 150 metru garu kaķi. Kokā nostiprināju divus lielus atstarotājus — acis. Ūdenskritumu mazajai Mēmeles pietekai taisīju, lai veidotu mūziku. Sēžot pie upes zem kļavām, san bites, skan ūdens, dzied putni, un vējš rada brīnišķīgu simfoniju. Laipiņas vietā upē izveidoju bruņurupuci. No manteļskursteņa lodziņa var redzēt, kā pie bruņurupuča nāk ēst gārnis.
Dzēšgumija — daba
— Vai lendārtā izmantojat dzēšgumiju?
— To izdara daba — kam nav jābūt, tas nokalst.
— Jums dārzā ir skaista etiķkoku audze.
— Līdzās simt metru garajai cidoniju rindai, kas zied oranžiem un sarkaniem ziediem, veidoju etiķkoku birzi. Reiz kādā slavenu mākslinieku darbu izstādē redzēju etiķkoku birzi, un priekšplānā bija akts. Ļoti iepatikās, un man radās ideja to izveidot dabā.
— Vieglāk gleznot uz audekla vai dabā?
— Dabā nav tik viegli veidot gleznas, māksliniekam ar krāsām to darīt ir daudz vienkāršāk. Paņem otas, audeklu un vālē. Reiz piedalījos starptautiskā izstādē festivālā Bratislavā, kur bija 17 ekspertu, rādīju bildes, un viņi nespēja man noticēt, ka tās nav pārfotografētas gleznas.
— Jums ir interesanta māja.
— Māja celta bez projekta, vispirms tā bija dabā, tad “papīros”. Tā ir mākslas objekts, instalācija, būvēta kā ūdenskritums, pa terasēm. Arī mēbeles gatavoju pats.
Iekšējā apdarē un sekcijas, kā arī skapīšu izgatavošanai izmantots neliela caurmēra egles apaļkoks. Galda virsmā iegrebti četri evaņģēliji, bet uz durvīm sena itāliešu lūgšana, kas jāskaita pirms darba sākšanas. Lūgšana ir īpaša, jo to 13. gadsimta ikonu gleznotāji skaitīja pirms gleznošanas.
Ziedošas ābeles
saldme
— Pastāstiet par laiku pirms atgriešanās!
— Skolas laikā nodarbojos ar sportu, lielo tenisu. Tas līdz skolas beigšanai, tad sastrīdējos ar savu treneri un aizgāju. Pāris gadu biju slims ar mūziku — slēģi ciet un improvizēju. Spēlēju orķestrī, bet tas nebija domāts man. Aizgāju armijā, trīs gadus dienēju flotē, spēlēju ģitāru dejās, tas bija forši. Kad atnācu, sākās mākslas laiks.
— Tagad ģitāra aizmirsta?
— Nē. Spēlēju klasisko ģitāru, tas labi pirkstiem, uzlabo asinsriti. Vispār es katru rītu sāku, ielecot upē.
— Peldaties visu gadu?
— Jā. No rīta citādi nevar pamosties, vajag atsvaidzināties upē. Nedrīkst slimot.
— Bet Rīgā?
— Rīgā upes man nav. Savulaik četrus piecus gadus Vecāķu glābšanas stacijā strādāju par ūdenslīdēju — glābēju. Bija treniņi, un mēs pie Vanšu tilta nirām iekšā Daugavā. Nevarēja saprast: tā kā plēve pāri, grimsti zemē, eļļas, dūņas, spaiņi, dzelži, no tā laika Daugavā nepeldos. Rīgā katru rītu mazgājos aukstā ūdenī.
Te, laukos, ir aka, ērtību mājā nav, tas man ļoti patīk. Civilizācijas lielās lietas man ir tālas un svešas. Ieskaitot datoru.
— Tā ir bijis vienmēr?
— Esmu dabas bērns. Visās citās lietās, kamēr atgriezos pie Dieva, biju vislielākais grēcinieks, bet daba man vienmēr ļoti patikusi. Rīgā, Imantā, līdzās mežam bija ābeļdārzs, vienmēr turp braucu, kad ziedēja ābeles. Ja piesit ziedošai ābelei, no ziedlapiņām nobirst “cukurs”, un tu aplīpi ar ābeļziedu saldmi. Ar tēvu braucām uz Siguldu, aizbraukt uz Ķemeriem bija liels notikums. Toreiz, kad mašīnu nebija, ceļš likās garš.
— Daudz kur esat bijis. Nav gribējies palikt?
— Nekad. Kā operatoram “Vertikālē” nācies daudz ceļot. Skaisti, protams, bet cilvēkam vislabāk ir tur, kur viņš dzimis. Aizbraucot problēmas nevar atrisināt ne materiālā, ne garīgā ziņā.
Pjērs Kardēns vai “pufaika”
— Jūtaties bagāts vai nabags?
— Bagāts nav tas, kam ir daudz, bet kam pietiek. Kas cilvēka miesai vajadzīgs? Ūdens ir, maize ir. Pietiek. Drēbes. Man neinteresē apģērbs, vai tas ir Pjērs Kardēns vai “pufaika”, tas laiks ir pagājis. Tiklīdz iepazīsti patiesību, viss ārišķīgais pazūd. Mašīna ir pārvietošanās līdzeklis. Pulkstenis vajadzīgs, lai rāda laiku. Mēbeles — lai ir galds, pie kā ēst. Tad atbrīvojies no ķēdēm, kas savelk dvēseli. Tas viss nav vajadzīgs. Un pazaudēt var vienā mirklī — pazaudēt pulksteni, sasist mašīnu, māja var nodegt.
— Kāpēc, jūsuprāt, mēs katrs kādu laiku esam šajā pasaulē?
— Dzīvojam ne tāpēc, lai ēstu, skatītos televīziju, krātu mantu, uzceltu piecas mājas, svētdienās staigātu pa lielveikaliem. Mēs dzīvojam, lai atgrieztos.
***
Kad mūsu sarunas noslēgumā intervijas vizītkartei, jautāju par vaļasprieku, Valdis atbild: — Man nav vaļasprieka. Pa kuru laiku? Fanošana, hobiji, horoskopi — to es nesaprotu. Tā nav mana terminoloģija, neko tādu neatzīstu. Mani nevar ielikt nekādos rāmjos.
