No Jelgavas bombardēšanas bērnībā līdz braucieniem ar moci Karpatu kalnos jaunībā. No pirmās tikšanās Blankenfeldes muižā līdz zelta kāzām šogad. Mazzalves pagasta “Kļavas — 3” tagad ir Zīlītes un Haralda Krūmiņu mājvieta. Netālu Mēmele, kas jau desmit gadu abus vilina vasarā un ziemā. Rīt Haralds svinēs 70 gadu jubileju.
Pirmā tēma sarunā ar jubilāru ir par politiku. Jaunā valdība un partiju ietekme tās veidošanā, kurš stabulē pūš un kurš pēc tās danco. Mazzalvieša jautājumi un viedoklis šad tad izskan arī Latvijas Radio raidījumā “Krustpunkti”. Zvanīt nezvana, bet palūdz meitai, lai viņa e—pastā nosūta vēstuli uz studiju. Pašam dators nav iepaticies. Kad esam iesiluši diskusijā par politiku, laiks mainīt tēmu.
Mācās ar acīm
Kā mūsdienu jauniešiem internetā, tā Krūmiņiem tagad laiks paskrienot, sēžot ar makšķeri upes malā. Četras stundas kā nebijušas. Laimīgas sagadīšanās dēļ intervijas dienā jubilārs tomēr ir mājās, ne pie āliņģa uz ledus. Ciemos ienākusi arī meita Anna. Viņa papildina tēva stāstījumu par pagājušajiem laikiem. Tagad ģimene esot kupla — divas māsas un pa abām četri bērni. Stella jau vairākus gadus dzīvo Īrijā, bet Anna tepat netālu.
Tēva dzimtā vieta ir Elejas pusē, netālu no Blankenfeldes muižas, kurā pēc kara ierīkoja pansionātu. Tur strādāja viņa māte un vēlāk arī feldšere un mūža mīlestība Zīlīte. Agrā bērnībā no Berlīnes šturmēšanas sagaidīja atgriežamies tēvu, bet 12 gados tēva vairs nebija. Meklējot aizraušanos ārpus mācībām, Haralds pievērsās tolaik modernai lietai — kino. Kad uz skolu vai pansionātu atbrauca kinomehāniķi ar lenšu kastēm, mazais puika bija kā pielipis visiem tiem verķiem un kinovīriem. Sākumā darbu apguva tikai skatoties, līdz viens no atbraucējiem aicināja sev par palīgu. Pēc “papīriem” bija palīgs, bet dzīvē darīja tos pašus darbus, kādus vīri gados.
Rubļi kā deķi
Haraldam toreiz bija 16, kad pirmo reizi kopā ar pieredzējušāku kolēģi, zirga pajūgā sakrāvuši filmu rādīšanai nepieciešamo aparatūru, devās izbraukumā uz kaimiņu pagastu. “Tad mēs bijām kā dievi. Elektrības daudzviet vēl nebija. Pajūgā vadājām līdzi ģeneratoru ar benzīna motoru. Ekrānu varēja pakārt, piemēram, sporta laukumā uz volejbola tīkla stabiem. Kamēr iekārtojāmies sensam, “palaidām” elektrisko patafonu, un mūziku pa lielajiem skaļruņiem varēja dzirdēt trīs kilometrus tālu. Afišas varēja nelīmēt, cilvēki tāpat nāca. Pēc filmas bija dejas, plates mainījām līdz pat rītam. Tolaik populāras filmas bija “Septiņi bezbailīgie”, “Trīs musketieri”.
Alga toreiz bija trīs simti Staļina rubļu. Naudaszīmes lielas, kā deķi. Kad naudu nomainīja, rubļi bija tik mazi, ka likās nenopietni, un kinoskatītāji, pērkot biļetes, atteicās ņemt atlikumu.’’
Sodu maksā abi
Kino lietas turpināja Rīgā, 3. tehniskajā skolā. Ieguva mehāniķa kvalifikāciju. Toreiz pietika ar darbavietas līdzdotu raksturojumu. Eksāmenu komisija, to izlasot, neko vairāk arī neprasījusi. Haralds kāpa pa karjeras kāpnēm. Zirga pajūgu nomainīja ar motociklu, vēlāk — ar “bobiku”. Tolaik tikai pagastvecim un kinomehāniķim bija tāda greznība. Kas tā bija par dzīvi! Jaunam puisim sava mašīna, tikai apliecības gan vēl nebija. Bet, ja māki braukt jau no 12 gadu vecuma, vai tā kāda problēma? Sods par braukšanu bez apliecības bija vien 10 rubļu. “Piestiprinātais” vīrs ar apliecību varēja darīt citas lietas, kamēr Haralds nedēļu braukāja pa Jelgavas rajonu, rādot filmas. Ja pieķertu milicija, pēc vienošanās sodu maksātu uz pusēm.
Brāķis bija ikdiena
Kad kino putēja laukā, arods bija jāmaina. “Bobika” un projektora vietā nāca autoceltņa stūre. Par tiem gadiem, saistītiem ar celtniecību, varētu grāmatu uzrakstīt. Arī par to, kāpēc padomju laikā celtā mājā nedzīvotu. Brāķis toreiz bija ikdiena. Kā bijušajam celtņa vadītājam Haraldam ir savs viedoklis par Talsu traģēdijas lietu, kad bojā gāja daudz bērnu: “Kāda var būt vainīgā meklēšana, ja tāpat skaidrs, ka vainīgs ir tas, kurš pacēla grozu! Ja tādā iekārtā atļauts celt tikai četrus pieaugušos, kā var iedomāties celt vairāk kā 20? Negribu slavēt krievu laikus, nekā laba tajos nebija, bet drošība bija pirmajā vietā. Tas pats attiecināms uz “Maximas” traģēdiju. Vainīgs tas, kurš lika veikt būvdarbus uz jumta, kad apakšā iepērkas cilvēki. Ne jau strādnieki pēc sava prāta sāka smiltis bērt.”
Kurš kuru noķēra?
Braukšanai, īpaši lielos attālumos, vēlāk gan nācās mest mieru. Haralds atceras desmit dienu braucienu ar sievu pa Karpatiem. Motocikls bez blakusvāģa, ja aizmieg, apgāšanās garantēta. Tāpēc sieva, lai uzturētu možu garu, aizmugurē sēžot, ik pa laikam vīru barojusi ar saulespuķu sēklām.
Tagad brīvajā laikā mazzalvietis liek lietā no tēva un vectēva mantotās iemaņas: pagatavo kādu lietu no koka — soliņus, galdiņus, pūralādes. Kā sākusies pāra kopīgā aizraušanās — makšķerēšana? Tālajos laikos, kad vēl kino rādīts, dienas bija brīvas. Gulēja abi upmalā, iemeta makšķeri, baudīja sauli un kādu alu. “Mazais pirkstiņš” bijis atdots: “Aizej, apskaties, vai nav kas pieķēries. Ar pirmo mazo raudiņu pietika, āķis bija lūpā. Vēlāk Bauskā, Mūsas krastā dzīvojot, makšķerēšanai varēja veltīt daudz laika. Līdzīgi aizsākās arī zemledus makšķerēšana.’’
Ap Mazzalvi Mēmelē ir labas līdaku vietas.
Rīt dzimšanas dienā galdā, iespējams, būs kāds ēdiens arī no zivs. Tikai tā nebūs vienkārša pasēdēšana “Kļavās”. Bērni vecākiem sarūpējuši pārsteigumu — uzsaukuši cienastu kādā Bauskas krogā. Tad nosvinēs arī sievas un meitas dzimšanas dienu, kas arī ir janvārī. ◆
