Aizvadītajā nedēļā sākās šī mēneša patriotiskie pasākumi, ko arī es cenšos apmeklēt. Pļaviņās turpinās tradīcija Lāč-
plēša dienā rīkot lāpu gājienu, kurā piedalās gan jaunieši un bērni, gan vecāka gadagājuma cilvēki. Gājiens ved pa dambi, kas visā garumā izgaismots ar svecītēm, un tas ir skaisti. Dambis Pļaviņās kļuvis par labu pasākumu norises vietu, kas pilsētu pacēlis augstākā līmenī. Tas dod ne tikai papildu drošību pavasara palos, bet ir sakopta vieta.
Jau 25 gadus esmu Zemessardzes rindās un tagad turpinu darboties 55. kājnieku bataljona veterānu vienībā. Ik pa laikam mums ir dažādi pasākumi, kas ļauj atsvaidzināt zināšanas un izkustēties. Nu jau vairākus gadus notiek arī trīs dienu nometne veterāniem kopā ar jaunsargiem, kas ir liels ieguvums abām pusēm.
Sākumā bija doma, ka Zemessardze būs pirmskara Latvijas Aizsargu biedrības turpinājums, bet tā tas nenotika. Arī ieroču ziņā mūs savulaik piemānīja, jo tos un formu sākumā pirkām paši. Tad izrādījās, ka ieroči neder, un mums tos atsavināja. Pēc tam piešķirtos vairs neļāva turēt mājās, lai gan visiem zemessargiem bija iegādāti atbilstoši seifi. Tad nu rodas jautājums — ar ko tad atšķiras mednieki, uz kuriem šādi noteikumi neattiecas?
Vērojot jauniešus, var redzēt, ka mums ir laba jaunā maiņa, un jaunsardzei ir atsaucība. Personīgi es atbalstu obligātā militārā dienesta atjaunošanu, bet laikam tas ir pārāk sarežģīti un dārgi. Tomēr skolās noteikti jābūt obligātajai militārajai mācībai kā zēniem, tā meitenēm. Jauniešiem jāgūst pamatzināšanas par aizsardzību, ieročiem, kā tie darbojas un kādai jābūt atbildībai. Tagad daudzi par ieročiem nezina neko un vajadzības gadījumā nebūtu spējīgi rīkoties.
Esmu gan arī aizdomājies — ja Latvijā būtu obligātais militārais dienests, kādu pozīciju krīzes situācijā izvēlētos cittautieši? Neviens nevar atbildēt, kāda tad ir šīs sabiedrības daļas patiesā nostāja. Tas ir arī saistībā ar pēdējā laika diskusijām par to, ka visiem skolās būtu jāmācās tikai latviešu valodā. Doma ir pareiza, bet kārtējo reizi aplami sākta risināt. Izglītošana latviešu valodā jāsāk jau no bērnudārza un pirmās klases. Tad vidusskolā jaunietim nebūs problēmu nokārtot arī eksāmenus valsts valodā. Daudzās ģimenēs gan pret to ir liela pretestība, bet tas saistīts ar iesīkstējušo domāšanu, un šie cilvēki tādējādi neapzinās, ka saviem bērniem un viņu nākotnei nodara tikai sliktu. Jaunieši arī uz to visu raugās citādāk, bet vecākajai paaudzei grūti mainīt novecojušos uzskatus. Televīzijā redzēju mītiņu Rīgā pret mācībām latviešu valodā — neviena jaunieša, kurus tas patiešām skars, tikai gados vecāki cilvēki.
Notikumiem pasaulē un Latvijā līdzi sekoju galvenokārt televīzijā. Nepiekrītu viedoklim, ka mēs neko nevaram mainīt. Varam, nebalsojot par tiem, kuri reiz jau “sasmērējušies”. Viss ir mainīgs.
Nesen klausījos LTV1 žurnālista Gundara Rēdera interviju ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Lai arī pēc tam daži bija sašutuši, kā tas Rēders tā “uzbrucis” prezidentam, piekrītu viedoklim, ka valsts augstākajai amatpersonai jābūt ar skaidru nostāju un konkrēti jāatbild uz jautājumiem. Viņa runa bija nepārliecinoša, un tas rada iespaidu, ka pat prezidents nevar runāt atklāti.
Esmu vienmēr bijis ar citādāku — kritiskāku — domāšanu, tāpēc savulaik neiestājos ne pionieros, ne komjaunatnē un partijā. Kaut kā izdevās izgrozīties. Lai arī aktīvi piedalījos visos mītiņos un citos Atmodas pasākumos, neiestājos arī Tautas frontē, jo tā savus mērķus nesasniedza. Pavērojot no malas, sapratu, ka arī tajā visā vairāk bija sava labuma meklētāju. Kad sākās varas dalīšana, malā nobīdīja tos, kuri sāka Atmodas procesus un daudz izdarīja tās labā. Toreiz bija pārliecība, ka desmit gadu laikā spēsim pārkārtoties, bet nu jau ir pagājis krietni ilgāks laiks un labāk nepaliek. Arī tagad neesmu iestājies nevienā partijā, bet pēdējos gados balsoju par nacionāļiem. Šajā ziņā cenšos rīkoties ar pārliecību, ka jāatbalsta mazākais no ļaunumiem.
Daudzi domā, ka ir vajadzīga ceturtā atmoda. Varbūt tad varētu vairāk cerēt, ka, apstākļu spiesti, cilvēki atgriezīsies no ārzemēm. Pašreizējo jauniešu rīcību, dodoties strādāt uz ārzemēm, atbalstu, un arī es darītu tāpat. Domāju, ja jau padomju laikā būtu pavēries “dzelzs priekškars”, Latvija arī paliktu tukša. Tāpēc nenosodu dēla Mārtiņa izvēli strādāt ārzemēs. Viņš visu vidusskolas laiku sevi gatavoja, lai kļūtu par karavīru. Pat izstājās no Latvijas Lauksaimniecības universitātes, lai pēc pirmās neveiksmes atkārtoti startētu dienestam armijā. Ne viņš mums, vecākiem, ne kādam no pārbaudītājiem pateica īstos iemeslus, kāpēc dēls palika aiz “strīpas”. Mārtiņa atbilde bija — uzņēma vājākos.
Turpinu darboties arī biedrībā “Pļaviņu pļāvēji” un Aiviekstes pagasta senioru biedrībā “Ābeļziedi”. Abas organizācijas sadarbojas un veido kopīgus pasākumus. Tā ir iespēja dažādot ikdienu, tikties ar cilvēkiem un būt aktīvam. Tādējādi palīdzu pats sev, un galvenais — nevajag pašiem sevi priekšlaikus norakstīt.
