Roberta Ābeles tēvs ir rīdzinieks, māte — cēsniece, un Otrā pasaules kara laikā, kad abi vēl tikai sāka iepazīt pasauli, viņu vecāki nolēma izceļot no Latvijas uz bēgļu nometni Vācijā, vēlāk — uz Ameriku. Septiņdesmitajos gados Kalifornijā piedzima Roberts un agrā jaunībā vēlējās redzēt vecāku bērnības zemi. Šogad Amerikas latviešu apvienības (ALA) organizētā brauciena “Sveika, Latvija!”, kurā Roberts piedalījās kopā ar vecāko meitu, maršrutā bija iekļauts arī Jaunjelgavas novads. Vecāku dzimtenē viņš ir jau piekto reizi.
Birojs gaisā
— Jūsu senči bija celmlauži, kuri ārzemēs izveidoja latviešu kopienas. Esat ar viņiem pārrunājis to laiku?
— Tas bija interesants laiks. Tā laika paaudze, nākusi no bēgļu nometnēm, kurās dzīve nebūt nebija viegla, sasniedza daudz — nodibināja latviešu draudzes, saieta centrus visā pasaulē, sākot no Vācijas, Anglijas, Kanādas, ASV līdz pat Austrālijai. Šie nodibinājumi veiksmīgi darbojas vēl mūsdienās. Toreiz viņiem nebija tādu līdzekļu, kādi ir mums. Tāpēc man un pārējiem latviešiem, viņu bērniem, kuri dzimuši Amerikā, ALA organizētais brauciens “Sveika, Latvija!” ir lieliska iespēja redzēt vietas, no kurām ir sācies arī mans un viņu ceļš plašajā pasaulē.
— Vai Amerikas latvieši regulāri ieskatās ziņu portālos, zina par aktuālajiem notikumiem Latvijā?
— Es pats ne tik ļoti. Biežāk lasu latviešu kopienas izdoto avīzi “Laiks”, bet zinu, ka ir tautieši, kuri ļoti cītīgi seko līdzi visam te notiekošajam. Man tam neatliek laika. Ik nedēļu darba dēļ daudz jāceļo, bieži nākas būt Vācijā, Rēgensburgā, kur ir “Continental” birojs, bet pārējā laikā esmu Brazīlijā, Ķīnā, Indijā, Korejā, un darba kolēģi smejot saka, ka mans birojs ir kaut kur gaisā.
Kļūs par dzelzsvīru
— Esat dzimis un audzis Amerikā, bet apprecējāt latvieti.
— Ar Gundegu saskatījāmies latviešu dziesmu svētkos Klīvlendā. Tas bija laikā, kad piecus gadus dzīvoju Vācijā un speciāli lidoju uz Ameriku. Nebiju ne starp dejotājiem, ne dziedātājiem, lai gan kādreiz tas ir darīts. Mēs abi svētkos bijām skatītāji un ieskatījāmies arī viens otrā. Vēlāk piedzima meitas Aija un Lija, un latvisko mēs esam saglabājuši visur, mājās arī sarunājamies latviski.
— Vai iespējams pateikt, kādā valodā domājat, esot Amerikā, un kādā — citās pasaules valstīs?
— Kad esmu Vācijā, tekoši runāju vāciski, franču valodu saprotu, jo kādu laiku dzīvoju Francijā, bet, lai atbildētu, vai pēc divām Latvijā pavadītām nedēļām, kad apkārt skan tikai latviešu valoda, esmu sācis domāt latviski, konkrēti nevaru. Varu teikt, ka es nedomāju visu laiku angliski un, piemēram, šo sarunu sinhroni galvā netulkoju. Dažreiz, īpaši Vācijā esot, sarunājoties pasprūk pa angļu vai latviešu vārdam. Tad klausītājs neizpratnē paskatās manī. Atvainojos un turpinām sarunu.
— Kāda ir Latvija, vērtējot pēc Amerikas mēroga?
— Kad stāstīju draugiem Amerikā, ka Latvijā no vienas malas līdz otrai brauksim četrpadsmit dienu, viņi brīnījās, jo tā būtu trešdaļa no Alabamas štata. Bet Latvija ir ļoti bagāta, te viss ir tik koncentrēts. Protams, arī Amerikā, piemēram, Indianas štatā, ir vietas kā Latvijā — mantojums no padomju laikiem. Nopostītas pilsētas pēc tam, kad no tām aizgājušas lielās rūpnīcas.
— Jums ir ļoti vīrišķīgs vaļasprieks — triatlons. Kāpēc tieši šāds, es teiktu, sevis mocīšanas veids?
— Pašlaik trenējos, lai piedalītos dzelzsvīra triatlonā. Tas nozīmē, ka vienā dienā bez atpūtas jāveic četri kilometri peldot, 180 kilometru ar velosipēdu un nobeigumā jānoskrien pilna maratona distance — 42 kilometri. Jātrenējas vismaz divas dienas nedēļā, un septembra beigās ir paredzēts piedalīties sacensībās. Protams, izdosies, jo mana māsa šādu distanci jau veikusi četras reizes, tātad tās ir arī tādas kā ģimenes sacensības savā starpā. Abas māsas — Daina un Māra — ir vecākas par mani un dzīvo turpat Kalifornijā.
Dziesma aizkustina līdz asarām
— Lasīju jūsu vecākās meitas domas par to, kādēļ viņa vēlas piedalīties braucienā “Sveika, Latvija!”, un jautāju sev — kādēļ jums, Amerikas latviešiem, ir svarīgi saglabāt latvisko identitāti?
— Šo jautājumu man uzdevuši cilvēki visās pasaules valstīs. Vācu, spāņu, franču draugi ar izbrīnu jautā: “Vai tiešām jūs ģimenē ar meitām runājat latviski, braucat uz latviešu nometnēm?”. Brauciens vien līdz Mičiganai uz latviešu saietu aizņem deviņas stundas. Braukt gandrīz tūkstoti kilometru tikai tāpēc, lai satiktu citus latviešus — citiem to nesaprast. Draugi man jautā: “Kāpēc jūs to darāt?”. Es to daru tāpēc, ka mūsu vecāki tā darīja. Jā, arī mums, tolaik bērniem, nepatika stundām ilgi sēdēt mašīnā, čīkstējām, jautājām, kāpēc mums tas jādara, kamēr citi tajā laikā var nodarboties ar sportu. Arī mūsu bērni agrāk uzdeva šādus jautājumus.
— Un tomēr — kāpēc?
— Tajā laikā, kad Latvija nebija brīva, mūsu vecāki nekad sev šādu jautājumu neuzdeva. Ja atmestu valodu, kultūru, latviskums nesaglabātos. Tagad, kad iespējams atbraukt uz Latviju, nevis mācīties valodu Amerikā, lietas ir mainījušās. Toreiz, septiņdesmitajos gados, mums, ārzemju latviešiem, bija bail par to. Kad Latvijā bija aizliegts apkopt pieminekļus, bija aizliegts viss, kas saistīts ar tautas vēsturi, mūsu vecvecāki mudināja mūsu vecākus turpināt to darīt ārpus Latvijas robežām. Tagad arī ārzemju latviešu kopienas kļūst domīgas, vērtē, kur labāk ieguldīt naudu — Garezera nometnē vai organizēt braucienu uz Latviju.
Vai tas ir vajadzīgs Latvijai? Grūti atbildēt, bet man pašam tas vienmēr bijis svarīgi. Skatos uz savu vecāko meitu un redzu, cik šis piedzīvojums viņai ir svarīgs. Tā nav spiesta lieta, bet mudinājums runāt latviski gan. Viņa ir no otrās paaudzes, kas piedzimusi un uzaugusi Amerikā. Tagad to jau var saukt par cīņu — vai mēs spēsim uzturēt latviešu skolas un baznīcas arī turpmāk, jo mūsu skaits strauji samazinās. Arī mums pazīstama latviešu ģimene, kurā bērni vairs nerunā latviski.
Bet, kad šogad pirms Līgo bijām Mežaparkā, lielajā koncertā, kad skanēja dziesma ar vārdiem “savieno mūsu tautu”, redzēju meitai acīs asaras, un es raudāju tāpēc, ka viņa raud.
Pārģērbjas par vietējo
— Jūs mācījāties arī latviešu skolā?
— Minsterē trimdas latviešiem bija vienīgā pilna laika latviešu skola, un 1988. gadā es tur mācījos 11. klasē. Varēja apgūt arī tādus priekšmetus, kādu citās latviešu skolās nebija — bioloģiju, fiziku. Vācijā vidusskolā bija 13. klase, un Amerikas latviešu jauniešiem bija populāri atbraukt uz Vāciju un iestāties šajā klasē. Tā dalījās divās — a un b. A klasē mācījās tie, kuri pabeiguši visas iepriekšējās klases šajā skolā, b klase bija ārzemniekiem.
— Kā nokļuvāt amatā, kurā esat pašlaik?
— Tolaik Mičiganā vācu kompānijā “Siemens” augstā amatā strādāja kāds latvietis, mūsu ģimenes draugs. Viņš mani uzaicināja pie sevis vasarā trīs mēnešus praksē. Pēc tās vasaras kontakti saglabājās. Atgriezos mājās, pabeidzu universitāti, un kāds no šīs firmas piezvanīja un jautāja, vai vēl meklēju darbu. 1995. gadā pārcēlos uz Mičiganu, toreiz vēl ar domu, ka tas būs darbs neilgam laikam, varbūt gadam. Pagājis jau 20 gadu.
— Kad pirmo reizi ciemojāties Latvijā?
— 1986. gadā kopā ar māti un vecāko māsu. Netālu no viesnīcas “Latvija” universālveikalā pirkām radiem riepas un džinsus. No Rīgas izbraukt nedrīkstēja, bet mamma tik ļoti gribēja uz dzimtajām Cēsīm. To, kas notiek viesnīcas priekšā, iespējams, novēroja drošībnieki, tāpēc izdomājām plānu. Mamma apģērbās kā vietējā, iegāja vecajā Ģertrūdes baznīcā, starp citu, netālu no tā sauktās Stūra mājas, pasēdēja pusstundu, tad iekāpa radinieka mašīnā un aizbrauca.
Otrā reize bija 1988. gadā. Toreiz es ar draugiem kaut kādā veidā nokļuvu Liepājā. Mūsu Latvijas draugi iepazīstināja ar “Līvu” puišiem — Aivaru Brīzi un Ainaru Virgu. Braucām dzeltenā autobusā uz koncertu. Nebiju daudz vecāks kā tagad mana meita. Vēlāk jau ārzemju basketbolistu komandas sastāvā Rīgā un šur tur citur spēlēju pret VEF komandu.
Indietis Latvijā — nav slikti
— Kā jūs no Amerikas skatījāties uz 90. gadiem, Latvijas brīvības atgūšanu?
— Tas bija brīnišķīgi un vienlaikus šoks. Daudzi to, iespējams, nebija gaidījuši. Viss, ko darīja ārzemju latvieši, bija veltīts tam, lai Latvija būtu brīva. Savām meitenēm skaidroju, ko dziesmās nozīmē vārdi “dod mums mūsu zemi”. Demonstrējām Vašingtonai, Baltajam namam, ka gribam Latvijas brīvību. To Latvija atguva, un līdz ar to radās jautājums: ko tagad? Kādi nu ir mūsu mērķi? Ar ko tagad nodarbosies ALA, PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienība)?
Ārzemju latviešu vidū sākās pārrunas: “Ja tu esi īsts latvietis, brauksi mājās, vai ne?”. Bija daži, kuri arī atgriezās Latvijā. Kad biju Rīgā, daudzus no viņiem pazinu no Minsteres, Losandželosas laikiem. Daži Latvijā nodzīvoja gadu vai divus un atgriezās iepriekšējā dzīvesvietā.
— Tagad, pēc 23 gadiem, kāda ir sajūta? Bija vērts?
— O, jā, citādi mēs te nesēdētu un nesarunātos. Ja mums nebūtu brīvības, mēs savus bērnus uz Latviju neatvestu.
— Daudziem Latvijā brīvība atnesa arī lielu vilšanos.
— Vienalga, kur mēs dzīvotu, Latvijā vai Amerikā, dzīve nekad nebūs viegla. Tiem ārzemniekiem, kuri ierodas Latvijā, tā šķiet kā sapņu zeme, un latvietim tūristam, kurš gulēs atpūtas krēslā Kalifornijā okeāna krastā, tāpat. Viņš nedomās par to, kā dabūt darbu, kā nomaksāt augstos nodokļus. Cilvēki gaidīja, ka Latvijā viss būs vienkārši. Bet brīvība ir sarežģīts process, ne pāris gados iegūstama. Vēl būs grūti, nekas netiks pasniegts kā uz paplātes, tas jāņem vērā.
— Ik gadu arvien vairāk ārzemnieku Latvijā saņem uzturēšanās atļaujas. Vai šajā ziņā nevajadzētu būt piesardzīgiem?
— Svarīgi, kādi ir šo cilvēku motīvi, kādēļ viņi vēlas būt Latvijā. Nesen Aglonā satiku indieti. Viņš ir precējies ar latviešu meiteni, mācās latviešu valodu. Sarunājāmies angliski, bet, kad viņš devās prom, pa gabalu savējiem kaut ko sauca latviski. Šāds cilvēks tikai palielina Latvijas vērtību, atved jaunas idejas, iespējas. No tiem, kuri Latviju izvēlas kā tranzītvalsti, jāizvairās. Pavisam aizvērt durvis arī nevar, bet jāsaprot, kad ir par daudz. ◆
