Pagājušajā nedēļā satiku savu bijušo skolasbiedreni, kuru atceros kā klusu, pelēku peli.
Pagājušajā nedēļā satiku savu bijušo skolasbiedreni, kuru atceros kā klusu, pelēku peli. Savulaik viņa studēja filozofos. Kāda viņa tagad izskatās! Kā kinozvaigzne! Starojoša, smaidīga, ar dzīvi apmierināta. Kad vaicāju viņai laimes formulu, viņa tik attrauca: “Mērķi, mīļā, vajag! Vajag mērķi nospraust.”
Tā kā šis uzdevums man šķita gana nopietns, uz mērķa spraušanas pasākumu nolēmu uzaicināt arī Rozāliju. Pēdējā laikā viņa tāda necila, sašļukusi. Lai domas labāk raisītos, nopirku brendiju “Napoleon”. Ar nolūku izvēlējos tieši šo dzērienu. Domāju — nosaukumā iekodēta stipra cilvēka aura. Tā kā man tāda vājāka atmiņa, mērķus nolēmām pierakstīt. Nopirku divas klades: vienu — uzmetumiem, otru — tīrrakstam.
Mūsu lielā diena bija svētdiena — lai iecerēto varam realizēt bez steigas. Lai atraisītu domāšanu, vispirms iedzērām brendiju un klausījāmies nomierinošu mūziku. Mērķi kaut kur kavējās. Izdzērām vēl vienu glāzīti. Sāka parādīties pirmie aizmetņi. Rozālijas mērķprogrammā ierakstījām ūdeļādas kažoku, mīļāko, jaunu ledusskapi, es, savukārt, kladē ierakstīju, ka vēlos tikt vaļā no 20 liekajiem kilogramiem un uz rokas uztetovēt taurenīti. Iedzērām vēl pa glāzei un uz visskaļāko uzlikām kaseti “Vienalga man”. Dusmīgs ieskrēja Indriķis — nevarot dzirdēt televizoru, bet mēs viņu pasūtījām uz vienu vietu, lai netraucē mūsu domu lidojumam. Un ģeniāla doma man patiešām atlidoja: “Lai sasniegtu mērķus, vajadzīgi līdzekļi.”
Tā kā vienā dienā nav iespējams izskatīt divus tik svarīgus jautājumus, tēmu “Līdzekļi mērķu realizācijai” atstājām nākamsvētdienai. Šķīrāmies jaukā garastāvoklī. Šķiet, ka mērķu apziņa tiešām padara cilvēku starojošāku.
Izabella
