Vecos laikos mājas un lauku darbus sākuši un veikuši pēc mēness fāzēm.
Vecos laikos mājas un lauku darbus sākuši un veikuši pēc mēness fāzēm.
Veci ļaudis skuju kokus nekad necirtīs vecā mēnesī un lapu kokus — jaunā. Pat malkai ne. Vecā mēnesī cirsts skuju koks nežūstot un ātri sapūstot. To arī ķirmji sagraužot. Tas pats notiekot arī ar jaunā mēnesī cirstu lapu koku. No nelaikā cirsta koka taisīti darbarīki esot smagi, neizturīgi un strādājot beržot rokas. Nepareizā mēnesī cirsta malka tumši degot un vāji sildot. Vecos laikos stingri ievērojuši mēnešus: koki būvēm cirsti un apstrādāti īstajā laikā, tādēļ vecās ēkas tik stipras un izturīgas.
Dzīvojamo ēku siltuma mūri mūrējami vecā mēnesī. Tad neieviešoties blaktis un prusaki. Ja tos kāds ievazājot, tad viņi esot vieglāk iznīdējami. Vecā mēnesī mūrēti āra mūri esot sausi un silti.
Jaunā un augošā mēnesī kurinātā pirtī dabūjot kašķi. Garkūļu salmi kuļami un salmu jumti jumjami vecā mēnesī, tad jumtus neplēšot vārnas un neēdot peles. Arī striķi vijami vecā mēnesī, tad tie esot izturīgi. Sētas taisāmas vecā mēnesī, tad mieti necilājoties un nepūstot.
Augļukoki turpretim stādāmi augošā, vislabāk puspilnā mēnesī. Tad bagātīgi ziedot un dodot augļus. Rozes stādāmas un puķes sējamas jaunā mēnesī, tad ziedos ilgi saglabājoties. Kāposti skābējami jaunā mēnesī, tad varot ilgi saglabāt. Cūka kaujama jaunā mēnesī, lai gaļa vārītos mīksta.
Turpretim gaļas žāvēšanai ieteicams vecs mēnesis, tad šķiņķi glabājoties cieti un sausi, nepelot un nebojājoties.
(“Zelta mājas grāmata”)
