Aizkraukles rajona Mazzalves pagastā, Mēmeles upes krastā, jau daudzus gadus darbojas pansionāts cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem.
Aizkraukles rajona Mazzalves pagastā, Mēmeles upes krastā, jau daudzus gadus darbojas pansionāts cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Oficiāli šī iestāde reģistrēta kā sociālās aprūpes centrs “Mēmele”, un tajā mīt pacienti no visas Latvijas. Patlaban centrā dzīvo 205 pansionāri, un 23 no viņiem ir guloši. Pacientu aprūpei valsts piešķīrusi 109 štata darbinieku vietas. Trešdien mēmeliešiem pievienojās arī divi klienti no nodegušā Alsungas pansionāta. Viens vīrietis ir gulošs, otrs — kurlmēms.
Šogad viens garīgi slims pacients pansionātā valstij izmaksā 274 latus mēnesī. Katru gadu dzīvošana centrā kļūst dārgāka. Pēdējos divos gados visos Latvijas garīgi slimo cilvēku pansionātos uzturnauda ir vienāda. Kā tad Mēmelē dzīvo garīgi slimie cilvēki un viņu aprūpētāji? Vai viņiem nedraud Alsungas “Reģu” pansionāta iemītnieku liktenis? Par to šis “Staburaga” stāsts.
Mācās no Eiropā redzētā
Kopš 1995. gada 1. marta par pansionāta “Mēmele” direktori strādā Mārīte Grigāne, un pa šiem gadiem pansionāts ir tā labiekārtots, ka otru tik skaistu aprūpes vietu Aizkraukles rajonā neatrast.
— Toreiz pansionātā dzīvoja 165 klienti, arī personāls bija mazāks. Lai pansionāts kļūtu moderns un labiekārtots, visus šos gadus tā ēkas remontējām, atjaunojām un pārveidojām atbilstoši prasībām, kādas ir garīgi slimo cilvēku pansionātiem. No jauna uzbūvēta ēka administrācijas vajadzībām. Esmu daudz mācījusies no Eiropas valstīs redzētā, tāpēc katru gadu mūsu centrā rodas kas jauns. Tas viss, lai slimie cilvēki te justos labi, jo šīs ir viņu vienīgās mājas, kurās daudziem jādzīvo visu mūžu, — stāsta sociālās aprūpes centra direktore Mārīte Grigāne.
Viņa apgalvo, ka pazīst katru iemītnieku un zina viņa vārdu. Pansionāts viņai un vīram Arvīdam, kurš ir direktores vietnieks saimniecības jautājumos, šajos gados kļuvis par otrajām mājām.
Ugunsdrošības sistēma kārtībā
Kad ugunsgrēkā garīgi slimo pansionātā “Reģi” Alsungā sadega daudzi cilvēki, “Staburags” jautāja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Aizkraukles brigādes komandierim Aivaram Pastaram, vai tāda pati nelaime nevar notikt arī pansionātā “Mēmele”? Pastara kungs apgalvoja, ka trijos Aizkraukles rajona pansionātos dažādi ugunsdrošības trūkumi ir, bet “Mēmelē” viss esot ideālā kārtībā.
Šajā pansionātā par ugunsdrošības un darba drošības noteikumu ievērošanu atbild Rūdis Lapiņš.
— Savlaik pansionātā bijuši divi ugunsgrēki, kuru izcelsmi tā arī neizdevās noskaidrot, taču tagad ugunsdrošības noteikumus strikti ievērojam. Visās ēkās ir ugunsdrošības signalizācija, jauni, moderni dūmu detektori. Viss savienots, pulti uzmana dežuranti. Ja kaut kur iedarbojas dūmu detektors, pultī uzreiz ieskanas signāls. Nereti tas signalizē pat tad, ja kāds iemītnieks mēģina smēķēt vietā, kur tas nav atļauts. Dežurants pa tālruni tūlīt var sazināties ar administrāciju, policiju vai ugunsdzēsējiem, pa vietējo tālruni — ar visiem iemītnieku korpusiem, — stāsta direktore.
Būs novērošanas kameras
Drīzumā pansionātā paredzēts ierīkot novērošanas kameras. Arī tās būs savienotas ar pulti, kuru apkalpos apsardzes darbinieki, jo tādus pansionāta administrācija nolēmusi algot. Tagad direktore gaida piedāvājumus no apsardzes firmām, lai izvēlētos piemērotāko. Viņa priecājas, ka pēc novērošanas kameru ierīkošanas visu, kas notiek pansionātā, viņa varēs redzēt pat savās mājās.
Lapiņa kungs gādā, lai iemītnieki un darbinieki ugunsdrošības noteikumus bez ierunām ievērotu. Visur izliktas norādes, kur smēķēt nedrīkst un kur drīkst. Ir arī īpašas smēķētavas.
Ar uguni spēlēties nedrīkst
Ēku gaiteņos pie sienām novietoti cilvēku evakuācijas plāni ugunsgrēka gadījumā, noteiktās vietās ir arī ugunsdzēšanas aparāti un iekšējie ūdens ņemšanas krāni. Pavisam tādas vietas ir sešas — četras dzīvojamajos korpusos, viena saimniecības ēkā, kur ir klientu relaksācijas telpa jeb kamīnzāle, vēl viena — ūdens sadales namiņā, kurā ir visas iestādes ūdens sadales sistēma. Pansionātam tuvākā ugunsdzēsēju brigāde ir Neretā.
Vairākas reizes gadā Lapiņa kungs arī iemītniekiem māca, kā izsargāties no ugunsnelaimes. Īpaši pavasarī, kad laukos visur dedzina kūlu, pirms Jāņu dienas, kad daudzviet iededz ugunskurus, un arī pirms Ziemassvētkiem, kad jāuzmanās, eglītēs dedzinot svecītes.
Dzīvo bez alkohola
Grigānes kundze savus pansionārus prot pasargāt arī no alkohola lietošanas. Pansionāta iemītniekiem kādreiz bija iespēja apmeklēt divas “točkas”, taču Grigānes kundze sadarbībā ar kolēģiem panāca, ka “točkas” to saimniekiem bija jālikvidē.
Direktores uzņēmības rezultātā alkoholu aizliegts pārdot arī autoveikalā, kurš iegriežas pansionātā, un vietējā veikalā. Tagad daļa bijušo alkohola cienītāju pērk kafiju un tēju, kuru var pagatavot ļoti stipru.
— Tagad pansionāta iemītniekiem nav nekādu iespēju tikt pie reibinošajiem dzērieniem. Ja nu vienīgi kāds aizbrauc uz Neretu vai citu tālāku vietu, taču tas notiek reti. Ja nav kur dzērienus nopirkt, problēmu nav, un nekas ar bijušajiem stiprās dziras mīļotājiem nenotiek, — stāsta direktore.
No smēķēšanas grūti atteikties
Grigānes kundze būtu apmierināta, ja varētu no nelabā ieraduma atradināt arī smēķētājus, taču no šīs atkarības cilvēkiem grūtāk vai pat neiespējami tikt vaļā. Vienīgi gulošie pacienti iztiek bez smēķēšanas, bet vairums iemītnieku smēķē. Cigaretes viņi pērk par savu naudu, jo 15 procentu no pensijas var paturēt savām vajadzībām — tā nosaka likums.
Taču ne visi prot ar naudu ekonomiski rīkoties. Par tiem, kuri paši nav rīcībspējīgi, pēc tiesas lēmuma atbild aizbildņi. Viņi arī aizbilstamajam nopērk to, kas slimajam cilvēkam vajadzīgs. Ja cigaretes, kā patlaban plāno valdība, drīzumā kļūs dārgākas, tad ne visi smēķētāji tās vajadzīgajā daudzumā varēs nopirkt.
Vide maina cilvēku
Pansionāta kolektīvs daudz dara, lai pansionāri dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, lai viņus mazāk mocītu slimības un tumšas domas, tāpēc viņu dzīves apstākļi ir kā bagātā muižā. Veco ēku istabas un gaiteņi pilnībā pārveidoti par modernām telpām ar koka grīdām un durvīm, flīzētām palīgtelpām un skaistām mēbelēm.
Slimajiem cilvēkiem ir sava frizētava, pirts, burbuļvannas, trenažieri, kamīnzāle, kurā notiek dažādi sarīkojumi un reizi mēnesī svin jubilejas. Pansionāta administrācija plāno kādreiz ierīkot arī baseinu.
Direktore uzskata, ka vide maina cilvēku. Ja garīgi nelīdzsvarota persona dzīvo ļoti labos apstākļos — gaišās, siltās un modernās telpās, viņai neceļas roka kaut ko postīt vai lauzt. Lai viss būtu kārtībā, savas radošās idejas realizē arī daļa pansionāru.
Ir mākslinieki un puķumīļi
Par pansionāta iemītnieku sabiedrisko dzīvi un radošo talantu attīstīšanu rūpējas rehabilitācijas nodaļas kolektīvs, kuru vada Vanda Jasinska.
Apmēram 120 pansionāru kopā ar sociālajiem aprūpētājiem piedalās pašdarbības pasākumos: mācās dziedāt, dejot, spēlēt kādu mūzikas instrumentu un lasīt dzeju. Jau izveidota “koncertbrigāde”, kura viesojas gan Aizkraukles rajona pagastos un pilsētās, gan ārpus rajona robežām.
Pansionāri ada, izšuj, tamborē, veido pinumus, dekorus, zīmē un glezno. Viņu darbu izstādes redzētas daudzās vietās.
Slimajiem cilvēkiem ļoti patīk puķes, un vasarā, dārznieces Dzidras Ivanovas uzmanīti un pamācīti, viņi rūpējas par pansionāta plašajā teritorijā ierīkotajām puķudobēm. Ziemā puķumīļi rosās ziemas dārzā, kur ziedošu puķu un zaļojošu svešzemju augu vidū burbuļo skaista strūklaka. Ziemas dārzā parasti strādā arī pinēji, kuri no klūdziņām gatavo groziņus un citus pinumus.
Savs dzīvoklis
Vienā Mēmeles pansionāta ēkā ierīkoti septiņi grupu dzīvokļi. Vienā istabiņā tur dzīvo no viena līdz trijiem iemītniekiem.
Šajā mājā naktī dežurantam nav ko darīt, darbojas signalizācijas iekārtas. Te iedzīvotājiem ir īsti mājas apstākļi — paši mazgā veļu, uzkopj savu istabu, strādā iemīļotos darbiņus, lasa pansionāta bibliotēkā paņemtās grāmatas, skatās televīzijas raidījumus vai klausās radio, rūpējas par pašaudzētajām puķēm, nereti pagatavo kādu maltīti. Direktore gan atzīst, ka dažiem pansionāriem to visu vajadzēja iemācīt no pamatiem kā mazam bērnam. Taču tas izdodas, un gandarītas ir gan sociālās aprūpētājas, gan viņu “skolēni”.
Trūkst darbinieku
Tomēr ne viss ir tā, kā varētu vēlēties. Diemžēl pansionātā trūkst strādājošo. Cilvēku nav pašā Mazzalves pagastā, tāpēc te strādā daudzi no kaimiņu pagastiem. Direktore uzskata, ka darbs nav viegls, toties atalgojums ir krietni lielāks par minimālo. Piemēram, sociālā aprūpētāja alga, ņemot vērā darba stāžu, ir no 227 līdz 302 latiem mēnesī. Tomēr slimie pacienti te nekad nav atstāti vieni, nav arī tā, ka naktī visus uzmana tikai viens cilvēks, kā tas bija Alsungā.
Kāpēc gan tāda atšķirība Mēmeles pansionātam no Alsungas, ja par katru iemītnieku valsts visiem pansionātiem maksā vienādu summu? Atbilde saskatāma Mēmeles pansionāta kolektīvā un viņu attieksmē pret slimajiem cilvēkiem.
Vakar, lai precizētu situāciju, kāda Latvijā ir garīgi slimo cilvēku pansionātos, labklājības ministre Dagnija Staķe aicināja pie sevis visus pansionātu direktorus. Viņa vēlējās zināt, cik racionāli šajos pansionātos ir sadalīti darbinieku pienākumi. Lai atbrauc uz Mēmeles pansionātu un apskatās!
