Pirms 13 gadiem aizkraukliete Agnese Rozenbauma Aizkraukles rajona jauno solistu konkursā ieguva pirmo vietu, žūriju iepriecinot ar pašas komponētām dziesmām, jauku dziedājumu un ģitāras spēli. Par viņas panākumiem toreiz rakstīja arī “Staburags”.
“Man iet labi!”
— Kā tev klājies pēc Aizkraukles novada ģimnāzijas absolvēšanas?
— Paldies Dievam, dabai un cilvēkiem, kas ir man līdzās, jo man iet labi! Jau teju desmit gadu par manām mājām ir kļuvusi Rīga. Atceros, kad vēl biju maza, domāju: nu kā tas būs — dzīvot Rīgā? Katrs brauciens uz galvaspilsētu bija īsts piedzīvojums. Tagad šī pilsēta jau šķiet maza, mīļa un pazīstama. Bet uz Aizkraukli vienmēr prieks atbraukt. Aizkrauklē dzīvo mana ģimene — tētis, mamma, brālis, māsa un citi radiņi, kurus parasti apciemoju svētkos. Ziemassvētkos, Lieldienās, Līgosvētkos vienmēr braucu uz bērnības pilsētu. Tur man vienmēr prieks satikt arī savus skolotājus un cilvēkus, no kuriem savulaik daudz esmu mācījusies, kuri man ļoti palīdzējuši.
— Kur turpināji izglītošanos?
— Kad pabeidzu toreizējo Aizkraukles 2. vidusskolu un Pētera Barisona mūzikas skolu, zināju, kurp došos mācīties. Iestājos un absolvēju Latvijas Kultūras koledžu, kur apguvu kultūras projektu vadību un masu svētku režiju. Koledžas laiks man vienmēr paliks atmiņā saulains, bezrūpīgs, mākslas un mūzikas piepildīts. Koledžā mācījos to, kas man ļoti patika: režiju, aktiermeistarību, grima mākslu, horeogrāfiju, kultūras vēsturi, kinomākslu un citas interesantas lietas, kuras arī pēc tam dzīvē un darbā esmu lietderīgi likusi lietā.
Strādā televīzijā
— Ar ko nodarbojies šobrīd? Vai tas kādā veidā ir saistīts ar mūziku?
— Šobrīd strādāju Latvijas Neatkarīgajā televīzijā. Tas ir mans darbs, mana ikdiena, kolēģi ir arī draugi. Man izdevies neiespējamais — apvienot patīkamo ar lietderīgo, un darbs man ir arī vaļasprieks. Televīzijā jāstrādā ātri, dinamiski. Katrs televīzijas projekts ir jauns izaicinājums, piedzīvojums, iespaidi un emocijas, arī jauni draugi un zināšanas.
Veidoju raidījumu par dzīvniekiem “Mans mīļais draugs”, strādāju arī projektā “Dvīņi dzied” un “Labestības diena”. Arī visos lielajos un skaistajos projektos “Eņģeļi pār Latviju”, “Latvijas Gada varonis”, “Dziedošās ģimenes”, “Zelta talanti”, “O!Kartes akadēmija” esmu strādājusi kopā ar kolēģiem, un katrs ir bijis īpašs, interesants un aizraujošs.
Varbūt tiešas saistības ar mūziku manam darbam patlaban nav, bet notikumu virpulī esmu visu laiku.
— Vai joprojām pati komponē dziesmu melodijas?
— Laiku pa laikam manā galvā piedzimst kāda melodija. Lielākoties vieglā jeb popmūzika, tautā saukta arī par šlāgeri. Dažas dziesmas ir ierakstītas studijā, tās atskaņo Latvijas Radio 2 un dažādos šlāgermūzikas pasākumos, koncertos.
Mācās katru dienu
— Kuru dzejnieku tekstus izmanto savām dziesmām?
— Ar tekstiem ir tā — tu jau nesēdi ar dzejoļu krājumu rokā un nedomā: tagad rakstīšu dziesmu. Teksti, tāpat kā mūzika, atnāk paši. Vai nu tie ir pašsacerēti, vai citu autoru, bet kādā emocionālā mirklī tie tevi uzrunā, un tad top dziesma. Savulaik tapušās melodijas Veltas Aizupes dzejoļiem es noteikti kādreiz ierakstīšu studijā. Tās ir skaistas, un es tās neesmu aizmirsusi.
— Vai arī pati piedalies muzikālos projektos, dziedi kādā grupā, ansamblī?
— Ne mirkli neesmu pārtraukusi pilnveidot savas vokālās spējas. Esmu dziedājusi dažādās mūziķu grupās un mācījusies pie jau atzītām māksliniecēm: Jolantas Gulbes, Olgas un Ances Krauzes. Ļoti daudz esmu strādājusi ierakstu studijās un dziedājusi fonā daudziem Latvijā populāriem dziedātājiem, piemēram, Normundam Rutulim, Gunāram Meijeram un citiem šlāgermūzikas dziedātājiem, grupām “Apvedceļš”, “Zeļļi”, “Tālbraucēji” un Uģim Miezītim.
Jau piecus gadus paralēli darbam televīzijā muzicēju un dziedu kopā ar grupu “Vēja runa”. Arī tā ir mana ģimene un mani draugi. Sadarbībā ar puišiem Andri un Jāni iedziedāts daudz skaistu dziesmu. Ik gadu piedalāmies arī šlāgeraptaujā, muzicējam banketos, spēlējam kāzās un ballītēs.
Iekārto lauku māju
— Vai atlicini laiku arī kādam vaļaspriekam?
— Ikdienā prieku man sagādā darbs, dziedāšana, pasākumi, ko vadu un organizēju. Īstenībā tie arī ir mani vaļasprieki. Patlaban kopā ar draugu iekārtojam lauku māju Dienvidsusējas krastā. Tur būs tāda miera osta, kur atpūsties no ikdienas steigas.
Īsts vaļasprieks ir arī kāzu rīkošana, organizēšana, vadīšana. Man prieks par tiem pāriem, kuri izlēmuši “iestūrēt laulības ostā” un savas skaistākās dienas plānu uzticējuši man. Sagatavošanās darbs parasti ir saspringts un atbildīgs, bet gandarījums par paveikto pēc pāra mičošanas ir milzīgs.
— Cik ilgi vari iztikt bez mūzikas?
— Mūzika man apkārt skan visu laiku, katru dienu. Esmu lasījusi, ka cilvēki, kuri dzied, nekad nav ļauni, viņiem nemēdz būt slikts garastāvoklis. Es nezinu, vai tā ir, bet man tā ir vieglāk dzīvot. Tas katrā ziņā palīdz. Ikdienā klausos vieglu mūziku — tādu, kas man patīk, nomierina, palīdz domāt. Ļoti daudz klausos sava drauga — dziedātāja un komponista, “Vēja runas” solista Andra Šīranta — dziesmas. Man patīk kantri mūzika, šlāgeri, popmūzika. Parasti, braucot mašīnā, klausos radio. Dažkārt ir tāds noskaņojums, kad gribas ko instrumentālu — klasisku. Man ir svarīgi, lai man mūzika patiktu, lai tā pozitīvi uzlādē.
Palīdz viens otram
— Vai tev ir ģimene?
— Vislielākā atbalstītāja visam, ko daru, protams, ir ģimene. Paši tuvākie cilvēki — mamma, tētis, brālis un māsa. Tā kā abi ar draugu muzicējam vienā grupā “Vēja runa”, viens otru atbalstām. Andris strādā ierakstu studijā, ir ļoti daudzu skaistu dziesmu autors, izcils ģitārists. Kopā esam ne tikai uz skatuves, bet arī ikdienā, audzinām dēliņu Arti, kuram ir trīsarpus gadiņi. Palīdzam viens otram ar padomu, kad strādājam, rakstām kādu jaunu dziesmu studijā, arī uz skatuves. Vienmēr, kad jūtu, ka man kaut kas neskan, Andris piespēlē ģitāru, mēģina palīdzēt. Ļoti noderīgi ir Andra padomi, kad dziedu fona balsi studijā. No malas jau labāk dzirdams, kā visam jāskan. Tā dziedāšana, redz, ir tāda smalka lieta — neviens nevar tev pateikt, kā būtu jādzied pareizi. Katram pašam jāatrod, kad skan vislabāk.
