Tas, ka Latvijā ir viens no zemākajiem dzīves līmeņiem Eiropas Savienībā, ir vispārzināms fakts. Esam līderi daudzās jomās, kuras parasti cenšas nepopularizēt.
Tas, ka Latvijā ir viens no zemākajiem dzīves līmeņiem Eiropas Savienībā, ir vispārzināms fakts. Esam līderi daudzās jomās, kuras parasti cenšas nepopularizēt. Var apgalvot, ka liela daļa Latvijas politiķu labi iederētos starp liekulīgākajiem un blēdīgākajiem šīs profesijas pārstāvjiem Eiropā.
Tikko biju atgriezies no ceļojuma Polijā un vakarā skatījos ziņu raidījumu, kurā amatpersonas šausminājās par to, ka ārzemnieki Latviju uztver kā lēta alkohola un seksa pakalpojumu zemi. Skumji, protams. Taču sižeta noslēgumā Rīgas vicemērs Juris Lujāns smaidot apgalvoja, ka Latvija ir laba vieta, kur iepirkties, ka mēs “esam lētāki” par Eiropu un vēl ļoti ilgi tādi būsim.
Iespējams, ja pats nebūtu redzējis situāciju citās Eiropas valstīs, es tam piekristu. Taču realitāte liecina, ka nebūt neesam lētākā valsts Eiropā. Piemēram, Polijā litrs piena veikalā maksā 20 santīmu. Pie mums par tādu pašu pienu nākas maksāt jau gandrīz 40 santīmu. Prāvs baltmaizes klaips maksā tikai 19 santīmu. Pie mums — divas reizes vairāk. Pusotra litra pudele minerālūdens maksā astoņus santīmus… Par kvalitatīvu rūpniecības preču cenām nemaz nerunāsim. Tās ir nesalīdzināmi zemākas nekā pie mums. Bet algas ir apgriezti proporcionālas mūsējām.
Nav brīnums, ka situācija ir tieši tāda. Poļi attīsta rūpniecību, apstrādā vai katru zemes pleķīti. Rezultātā valsts labklājība aug, un cilvēki var pirkt kvalitatīvas preces.
Diemžēl pašu mājās esam iznīcinājuši rūpniecības nozares, ar kurām savlaik lepojāmies, un zemi aizaudzējuši krūmiem un nezālēm. Nu “kožam pirkstos” un, melīgu politiķu apgalvojumu nomierināti, ticam, ka esam Eiropas lētākā laimes saliņa. Diemžēl ne mums pašiem, bet gan izvirtušiem ārzemniekiem no bagātām valstīm.
Konkrētas receptes, ko darīt situācijas uzlabošanai, nav. Viens gan ir skaidrs — jābeidz melot pašiem sev. Staigāšana ar rozā brillēm nevienu pie turības nav novedusi.
