1949. gada 25. marts — viena no nežēlīgākajām tautu deportācijām padomju laikā.
1949. gada 25. marts — viena no nežēlīgākajām tautu deportācijām padomju laikā. Sagatavot simtiem vilcienu sastāvu ar speciāli ierīkotiem plauktiem cilvēku pārvietošanai. Sapulcināt tūkstošiem NKVD darbinieku ar to izpalīgiem — “istrebiķeliem”, ar komjaunatnes un partijas labākajiem darbiniekiem. Nebija viegli noorganizēt un noslēpt, lai šāds masveida notikums nenāktu iepriekš zināms. Dažviet parunāja, bet bija par vēlu ko darīt. Savākt tūkstošiem kravas auto, pajūgu un tos koncentrēt vajadzīgajās vietās “čekai” bija pamatīgs darbs. Arī kodētais nosaukums bija pieskaņots — “krasta banga”. Kur nu vēl pieskaņots dienai! Te tiešām sabangojās latviešu tauta, kurai vienā naktī pāri brāzās naida un pārsteiguma orkāns, kas saplosīja desmitiem tūkstošu ģimeņu, izšķirot un sadzenot tās aizrestotos vagonos ceļam uz plašo Krievzemi. Tūkstošiem lauku māju palika tukšas vienā naktī. Tas bija kas neiedomājams, bet to paveica komunistiskās partijas represīvie orgāni. Palikušajiem “čeka” bija jāmīl kā labākais un uzticamākais draugs, ja nevēlējās pievienoties aizvestajiem.
Kur bija radusies tāda šausmīga, asinskāra vara? Vai tās darbinieki bija dzimuši no tādām pašām mātēm, kuru bērnus tā izsūtīja līdz ar pašām radītājām? Tiešām! Vēl deviņdesmitajos gados daži čekisti nekaunējās smieties par tūkstošiem nobendēto, par badā un salā mirušajiem cilvēkiem, ņirdzīgi pasakot: “Kas tur bija? Pārvietoja, nevienu nešāva. Tie, kur mira, varēja nomirt arī te. Tas nebija nekāds pārkāpums, bet pretvalstisku elementu pārvietošana!”. Tātad iznāk, ka gandrīz trešā daļa Latvijas iedzīvotāju bija pretvalstiski elementi! Kas tādi nebija un saliecās, lai izdzīvotu, kļuva par klauvētājiem, “par redzīgajām tautas acīm un ausīm”, par savas tautas nodevējiem svešiem iekarotājiem. Vai latviešu tautai nebūtu jākaunas par savām izdarībām? Vai tas mums raksturā — kašķēties vienam ar otru, nezin ko nevarot sadalīt. Apskaužot un nonicinot vienam otru. Te laikam attaisnojas izteikums, kas ir latvieši. Maza un kašķīga tautiņa Baltijas jūras krastā.
Par izsūtījumā pārdzīvoto un izciesto sarakstīts desmitiem grāmatu. Kāpēc tik maz? Vai citiem nebija ko teikt? Lai iznāktu grāmata, šajā valstī nepietiek ar to, ka uzraksta, vajag to iespiest. Izskaidrojums nāk pats no sevis. Nevienam nevajag pateikt, ka bijusi okupācija, kur vēl tāds notikums kā cilvēku tiesību pārkāpums milzīgos apmēros — deportācija! Tā var aizkaitināt vecāko brāli, kas tik “ilgi pie sava pupa barojis”, saindējot ar savu politiku. Skalojis un pārskalojis smadzenes. Nevar labo atmaksāt ar necieņu, atklājot īstenību. To tik nē, tāpēc šāda atklāsme nav vēlama. Tā jau par daudz! Kā jūtas tie tūkstoši, kuri palika tur, svešajās, ienīstajās zemēs?
Tautu, kas tā pārmainījusies, ka šodien to sasaukt ar karogiem krastmalā būtu neiespējami. Daudziem būtu viņu neatliekamie darbiņi pirmajā vietā. Citiem būtu jāpadomā, vai vērts, un citi, zaudējuši ticību, neatsauktos nemaz. Diemžēl sašķēlusies, Latvija, tava tauta! Nezinu, kam jānāk, lai atkal to pulcinātu kopā! Nezinu. Liekas, tāds pacēlums nebūs vairs nekad. Tas ir nožēlojami, ka, paši esot pie varas, tā esam sevi sašķēluši, nonivelējuši augstāko mērķi — brīvību — par tirgus preci. Man tiešām žēl, ka tā. Lai labāk dus kautās dvēseles savos bezvārda kapos un neredz, par ko bez viņiem pārvērtusies viņu dārgā Dzimtene. Viņiem būtu kauns par mūsu nevarēšanu, nevēlēšanos un pat negribēšanu to darīt laimīgu un brīvu. Noliksim ziedus viņu piemiņai, iedegsim sveces atcerei un paklusēsim, tā godinot viņu piemiņu.
G. Bullis, represētais
