Tikai ar mīlestību paveikts darbs dod saldākos augļus.
Tikai ar mīlestību paveikts darbs dod saldākos augļus
Irsietim Arturam Jaunmaizem mīļākais gadalaiks ir vasara, jo tad dabā mutuļo dzīvība — zied un lapo viņa paša izveidotais puķu un augļudārzs, apkārt san bites, blakus ganās kazu bariņš un klaigā paprāvs zosu bars.
Nezinātājs pat nepateiktu, ka Arturam Jaunmaizem rit jau 89. dzīves gads. Staltu muguru un smaidu sejā viņš nosaka: “Es jau neesmu vecs, nu kas gan tas par vecumu!”. Kopā ar sievu Līgu izaudzinājis bērnus un nu jau priecājas par prāvo mazbērnu pulciņu. Dzimis Iršos, bet bērnību aizvadījis Stukmaņu muižā.
Dēliem “”Staburaga bērnu” vārdi
Artura kungs atminas, ka 1935. gada 15. maijā, toreizējos Darba svētkos, Stukmaņu muižas pils parkā aizsargi atveda un iestādīja ozolu, klātesot arī Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. Rūpes par ozolu uzticēja Artura tēvam, tomēr ar ūdens nešanu un laistīšanu veiksmīgi tika galā Arturs. Nu jau ozols izslējies liels un varens.
Vasarās Arturs ar brāli Edgaru no Daugavas krastiem uz Kokneses pilsdrupām un Vīgantes parku veda dolomīta radzes estrādes izveidošanai. Ar lāpstu rakuši un tīrījuši arī Staburaga dīķus. Sirmajam kungam acīs pavīd skumjas, stāstot par upes toreizējo skaistumu un varenajām Staburaga klintīm. Jaunībā par Staburagu gūtie iespaidi bijuši tik spilgti, ka savus dēlus nosaucis rakstnieka Valda “Staburaga bērnu” personāžu — Janča un Marča — vārdos (Jānis un Mārtiņš).
Čekā iepazīst cilvēku cietsirdību
Pirms kara ģimene pārcēlās uz Iršiem. 1943. gadā Artura kungs iesaukts leģionā. Kara laika atmiņas ir sāpīgas, izcīnītas smagas kaujas un zaudēti daudzi cīņu biedri. Artura kungs cīnījās arī “Kurzemes katlā”, bet, karam beidzoties, iegāja mežā, kur krievu karavīri viņu sagūstīja un nogādāja “”stūra mājā” — čekā. Par tur pieredzēto cilvēku spīdzināšanu Artura kungs saka: “Tie, kas strādāja čekā, nebija cilvēki, tie bija zvēri!”. “Stūra mājā” piedzīvotas astoņas baisas dienas, pēc tam Arturu izsūtīja uz karagūstekņu nometni Sibīrijā. Pēc diviem gadiem viņš atbrīvots un atgriezies dzimtajās mājās, kur strādāja kolhozā par brigadieri.
Ar lielu pacietību
Dabai mostoties, Artura kungam darba pilnas rokas. No rītiem jāapkopj savs mājdzīvnieku “dārziņš” — kazas, cūkas un zosis. Tad jau laiks doties uz paša uzrakto meliorācijas kaudzi, kuras pārveidošana par puķu kalnu prasījusi vairākus gadus smaga darba un lielu pacietību. Vispirms Artura kungam nācies izzāģēt kokus un krūmus, tad izplēst saknes, uzrakt, izravēt un tikai tad varēja sākt domāt par puķu sēšanu un kociņu stādīšanu. Gandarījums par paveikto ir ne vien pašam, bet arī sievai Līgai, bērniem, mazbērnu pulciņam un ikvienam garāmgājējam. Vasarā te puķes sazied visdažādākajās krāsās — viena par otru skaistākas, un katru no tām Artura kungs ar mīlestību audzējis, ravējis un apkopis.
Jubilejās un svētku reizēs viņa veidotie krāšņie puķupušķi pārspēj vai visas dāvanas. Paša stādītās ābeles, bumbieres un ogu krūmiņi vislielāko prieku sagādā mazbērniem, kuri nebeidz vien slavēt, cik te vasarā gardas ogas! Artura kungs ir arī liels bišu draugs — pie “Akmeņsalu” mājām glītās rindiņās stāv ap 20 bišustropu. Bišu saimnieks stāsta, ka tagad savas aroda prasmes māca mazbērniem: “”Viens pats jau vairs galā netieku, palīgā nāk mazbērni, lai būtu, kas iesākto turpina.”
Artura kungs uz dzīvi vienmēr cenšas raudzīties ar smaidu un ikvienu darbu dara ar prieku, jo, kā viņš pats teic: “”Tikai ar mīlestību paveikts darbs dod saldākos augļus!”.
