Pagātnē laiks, kad Latvijas laukos rūca lieljaudas traktori un kolhozu fermās māva simtiem brūnaļu.
Pagātnē laiks, kad Latvijas laukos rūca lieljaudas traktori un kolhozu fermās māva simtiem brūnaļu. Šodien kolektīvā saimniekošana likvidēta, katrs strādā, kā pats māk. Diemžēl ne visās jomās individuālā saimniekošana ir veiksmīga — savlaik kolektīvi būvētās un koptās meliorācijas sistēmas privātie saimnieki daudzviet pametuši novārtā, ļaujot laukiem no jauna pārplūst. Vai Latvijas kādreiz meliorētie tīrumi pārvērtīsies neizmantojamos purvājos?
Gudrākie nosusinātāji — dāņi
Meliorācijas aizsākumi pasaulē rodami jau 19. gadsimtā pirms mūsu ēras — senie babilonieši zemes nosusināšanai lietoja māla drenas. Arī romieši savas zemes no pārpurvošanās glāba ar cauruļu palīdzību, bet bija jāpaiet vairākiem gadu simtiem, līdz meliorācija kļuva par lauksaimniecības nozari.
Arī Latvijā meliorāciju izmantoja jau tālā senatnē — zemnieki raka grāvjus ūdens novadīšanai. Tomēr par pirmo īsto meliorēšanas iekārtu var runāt tikai 19. gadsimtā, kad Kurzemē, Pūņu muižā, izbūvēja cauruļu sistēmu. To ierīkoja 1850. gadā ar mērķi novadīt ūdeni no pārmērīgi slapjās muižas zemes, arī parka un atpūtas zonas. Precīzu ziņu par darba veicējiem nav, taču, domājams, tie bija no ārzemēm aicināti speciālisti, jo Latvijā šī joma vēl bija sveša.
Aktīvāka meliorēšana sākās 19. gadsimta beigās, un līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā nosusināja ap 20000 hektāru zemes. Lielākoties muižās, jo speciālistu algošana bija visai dārga, un ne katrs to varēja atļauties. Racēji gan bija vietējie ļaudis, bet darbu vadītāji brauca no ārzemēm, lielākoties Dānijas, kur meliorācijai mitrā klimata dēļ pievērsās īpaši.
Ulmaņlaika grāvjracēji
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā zemnieki saprata, ka pārlieku mitrā augsnē labu ražu neiegūt. No 1920. līdz 1940. gadam Latvijā meliorēts ap 51000 hektāru lauksaimniecības zemes. Visaktīvāk meliorācija notika trīsdesmitajos gados, kad zemnieku saimniecības kļuva ekonomiski spēcīgākas.
Tolaik izplatītākais nosusināšanas paņēmiens — grāvji. Lai tos izraktu, nebija vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi, taču arī efektivitāte bija īslaicīgāka par kapitāli būvētām cauruļu sistēmām. Savukārt tās meliorācijas cauruļu ietaises, kas būvētas Ulmaņlaikā, dažviet nevainojami darbojas vēl šodien. Meliorācijas speciālisti “Staburagam” apliecināja, ka reizēm gadoties atrakt septiņdesmit gadu vecas meliorācijas sistēmas, kuras ir labākā darba kārtībā par padomju laikos tapušajām. Pie tam pirmskara Latvijā cauruļu vietā mēdza izmantot no dēļiem sanaglotas renes, kuras bija lieliskas kvalitātes.
Pēckara straujā attīstība
Pēc Otrā pasaules kara meliorācija Latvijā bija pamirusi. No 1946. līdz 1950. gadam valstī ar drenāžu nosusināja tikai 1,7 tūkstošus hektāru augsnes. 1950. gadā izveidoja speciālas meliorācijas mašīnu stacijas, kuru uzdevums bija gādāt par lauku atūdeņošanu un ietaišu kopšanu. Tomēr arī tas daudz nelīdzēja, jo jaunizveidotās stacijas speciālistu un pieredzes trūkuma dēļ strauji attīstīties nespēja. Līdz 1956. gadam drenu sistēma izveidota vien 9,6 tūkstošu hektāru zemes sakārtošanai.
No 1956. gada meliorācijā vērojams straujš uzplaukums. Tas panākts ar īpašu valdības lēmumu, kurā noteica pasākumus lauksaimniecības produktivitātes uzlabošanai. Viens no galvenajiem pasākumiem — augsnes meliorācija.
Meliorācijas mašīnu stacijas nu varēja attīstīties, iegādāties jaunu tehniku. Piemēram, 1950. gadā visā Latvijā bija tikai 17 vienkausa meliorācijas ekskavatoru un viens daudzkausu traktors, bet 1960. gadā — jau 428 vienkausnieki un 321 daudzkausu ekskavators. Ievērojami pieauga arī meliorēto zemju platība, gadā ar drenāžu nosusinot ap 40 — 50 tūkstošu hektāru augsnes.
Apmaksā valsts
Vēl aktīvāka meliorācija kļuva sešdesmitajos gados, kad izveidoja meliorācijas celtniecības pārvaldes. 1966. gadā valdība noteica — visus meliorācijas darbus apmaksās no valsts līdzekļiem (līdz tam pusi apmaksāja kolhozi). Tas ļāva palielināt darba apjomu. 1966. gadā Latvijā no jauna meliorāciju veica vairāk nekā 72 tūkstošiem hektāru zemes.
Meliorācijai pievērsās ļoti nopietni, Latvijā darbojās Meliorācijas projektēšanas institūts, Meliorācijas sistēmu pārvalde. Bija pat speciāla Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrija.
Rezultāts lielajām pūlēm bija — sešdesmito gadu lauksaimniecības attīstības pētījumi liecināja, ka pēc meliorācijas graudaugu raža palielinās par 30 — 35 procentiem. Arī citas kultūras labāk aug drenētajos laukos. Meliorēja arī mežu. Pēc meliorācijas palielinājās koksnes pieaugums, mežs labāk atjaunojās.
Dus dziļā snaudā
Šodien nekas tāds vairs nenotiek. Nav Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrijas, nedarbojas institūts, bet Meliorācijas sistēmu pārvalde laika gaitā pārdalīta un reorganizēta, līdz likvidēta pavisam. Tās funkcijas daļēji pārņēmusi Zemkopības ministrija un tās pakļautībā esošās reģionālās lauksaimniecības pārvaldes. Meliorācija Latvijā dus dziļā snaudā. Vai kādreiz pamodīsies?
— Šķiet, nupat zemes īpašnieki sāk rosīties un pievērš vairāk uzmanības meliorācijas lietām, — cerīgi pauž Lielrīgas reģionālās lauksaimniecības pārvaldes zemes un ūdeņu resursu daļas vecākais inspektors Ēriks Kruglinskis. — Ir cerība, ka līdz ar Eiropas Savienības naudas piesaisti meliorācija atkal kļūs aktuāla.
Tiesa, kamēr meliorāciju “atdzīvinās”, paies vairāki gadi, bet ilgi gaidīt nevar — padomju varas gados būvētās sistēmas noveco, un, atbilstoši nekoptas, tās drīz vien var kļūt nelietojamas.
Tikai uzrauga un kontrolē
Pēdējo piecu gadu laikā meliorācija ievērojami sarukusi. Jaunus objektus tikpat kā nebūvē, arī esošos kopj retais, vietām meliorācijas sistēmas atstājot kārklu varā. Agrāk tas netika pieļauts, par meliorāciju rūpējoties vairākām valsts organizācijām. Kopš deviņdesmito gadu vidū reorganizēja Meliorācijas sistēmu pārvaldi, Aizkraukles rajona meliorācijas lietas ir Lielrīgas reģionālās lauksaimniecības pārvaldes pārziņā (līdz 2000. gadam darbojās kā Lauksaimniecības departamenta meliorācijas nodaļa Koknesē), bet tās uzdevums ir vienīgi uzraudzīt un kontrolēt.
— Mēs veicam tikai daļu no kādreizējām pārvaldes fukcijām — pārbaudām esošās ietaises, saskaņojam remontdarbus, projektus, bet paši nebūvējam, — stāsta Ēriks Kruglinskis. — Savulaik Koknesē bija ne tikai Meliorācijas sistēmu pārvalde, bet arī mašīnu stacija, kuras strādnieki raka grāvjus, lika caurules. Privatizācijas rezultātā organizāciju sadalīja un pārdeva, tādējādi visu atdodot privātīpašnieku rokās.
Savukārt privātīpašnieki, ieinteresēti gūt vieglu peļņu, traktorus pārdeva, ēkās ierīkoja kokapstrādes un citas ražotnes.
Uz pārvaldi pēc naudas
Šodien, ja zemes īpašnieks vēlas meliorēt zemi, viņam pašam jāmeklē, kurš izgatavos projektu, kas veiks rakšanas darbus. Bezmaksas konsultācijas meliorācijā var saņemt lauksaimniecības pārvaldē, kur jāvēršas arī pirms jebkādu šāda veida darbu sākšanas.
— Ja lauku vēlas meliorēt, pie mums jāiegūst atļauja. Jāsaskaņo projekts, mēs arī pēc tam pārbaudām, kā darbi veikti, — stāsta Ēriks Kruglinskis. — Pie mums var pieteikties arī valsts subsīdiju saņemšanai meliorācijas sistēmu kopšanai. Noteikts, ka valsts maksā līdz desmit tūkstošiem latu gadā vienam pretendentam viņa īpašumā esošo meliorācijas sistēmu remontam, atjaunošanai. Var arī būvēt jaunas ietaises, taču subsīdiju naudas tam nepietiks, jo celtniecības izmaksas ir ļoti lielas.
Vai palīdzību nevajag?
Taču pēc valsts naudas zemnieki īpaši nekāro. Šogad Aizkraukles rajonā saņemti tikai pieci pieteikumi subsīdiju saņemšanai meliorācijas sistēmu remontam 132 hektāru kopplatībā. Pērn aktivitāte bija vēl niecīgāka.
— Absurdi, bet lauksaimnieki paši par iespējām saņemt naudu neinteresējas. Būvnieki brauc pie zemes īpašniekiem un aicina viņus veikt meliorāciju, informē, ka var saņemt valsts atbalstu, — stāsta Kruglinska kungs. — Iespējams, tas tādēļ, ka valsts dod 70 procentu nepieciešamās summas, pārējais jāmaksā pašiem zemniekiem.
Var gan gadīties, ka nākotnē nebūs pat šāda atbalsta, jo naudu meliorācijas sistēmām paredz piešķirt no Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem. Līdzekļus varēs iegūt vairāk, taču darba to saņemšanai vairāk — jāraksta projekts, jāiesniedz dažādas izziņas.
Miljons visai valstij
Šogad valsts subsīdijas meliorācijai atvēlētas miljona latu apmērā, ko sadala reģionālajām pārvaldēm un rajoniem pēc nosusināto platību apjoma. Aizkraukles rajonam pienākas nedaudz vairāk par 15000 latu. Gaužām niecīga summa, taču Lielrīgas reģionālās lauksaimniecības pārvaldes zemes un ūdeņu resursu daļas vecākais inspektors Ēriks Kruglinskis pauž, ka pat to pašu nevar iztērēt.
— Kooperatīvā sabiedrība “Aizkraukle — A”, Juris Smirnovs, Juris Pundurs, Jānis Dzenis — tie ir lauksaimnieki, kuri regulāri uzrauga savā teritorijā esošās ietaises, saņem valsts naudu to remontam. Citi gaida, kad ūdens smeļas mutē. Saimnieks naudu labāk iegulda tehnikas iegādē, jo tur rezultāts uzreiz redzams. Ieguldījums meliorācijā tik drīz neizpaužas, — domā Ēriks Kruglinskis. — Ja gribētu, varētu dabūt lielākas naudassummas, bet neprasa. Iniciatīva jāizrāda pašam zemes īpašniekiem, bet daudzi pieraduši pie tā, ka viņu vietā darīs kāds cits, kā padomju laikos.
Kopšanu pieprasa likums
Neviens zemes īpašnieka vietā arī nekops jau esošās meliorācijas ietaises. To, kā sistēmas jākopj, nosaka likums un Ministru kabineta noteikumi. Paredzēta arī atbildība par ietaišu nekopšanu. Sods — līdz 250 latiem.
— Esam uzrakstījuši vairākus protokolus par meliorācijas sistēmu nekopšanu, bet sods nav piemērots nevienam. Tiklīdz piedraudam ar sodu, saimnieks sarosās un iekārtas iztīra. Un tam nav vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi — ar cirvi grāvī izcirst krūmus, ar lāpstu izrakt aizdambējumus. Bet bez atgādinājuma nedara pat to. Zemnieki rausta plecus un saka: neko nezinām par kopšanu, lai gan katram objektam ir meliorācijas pase. Tajā sīki ierakstīts, kādi darbi un kad veicami, — saka Ēriks Kruglinskis.
Iespējams, situācija uzlabosies Eiropas Savienības direktīvu dēļ. Jo noteikts, ka, prasot Eiropas Savienības naudu, saimniecībā jābūt kārtībā meliorācijas sistēmai. Piemēram, tiešos maksājumus par nekoptu meliorācijas sistēmu samazina.
— Vairāki zemnieki to jau ņēmuši vērā, un šovasar novērojamas aktivitātes meliorācijas sistēmu sakārtošanā. Jo nesakārtotība “sit pa kabatu”, bet naudu zaudēt negrib neviens.
Automašīna par kilometru
Pat pareizi kopjot, agri vai vēlu meliorācijas sistēmas tomēr nolietosies, jo vidējais drenāžas ekspluatācijas laiks ir 50 gadu. Tātad Aizkraukles rajona meliorācijas sistēmas savu laiku gandrīz nokalpojušas. Kā būs ar jaunu būvi? Ēriks Kruglinskis lēš, ka tik drīz jaunas drenāžas sistēmas nesagaidīt, jo to kilometrs izmaksā apmēram 20000 latu.
— Ar tādu finansējumu, kāds ir šobrīd, var saglabāt tikai veco meliorācijas sistēmu. Jaunas būvei nauda jāmeklē no citiem fondiem vai jāfinansē pašiem, — tā Ēriks Kruglinskis. — Vienīgā cerība — Eiropas Savienības nauda.
***
Situācija meliorācijā Aizkraukles rajonā nav iepriecinoša. Pagaidām dzīvojam ar vecajām, padomju laikā būvētajām ietaisēm, bet to mūžs nav bezgalīgs. Diemžēl naudas jaunu būvniecībai zemes saimniekiem nepietiek, bet valsts atbalsts ir niecīgs. Turklāt, pat ja finansējums rastos, neatkarības gados likvidētas meliorācijas stacijas, tehnika pārdota un izvazāta, bet lauku nosusināšanas speciālistu paliek arvien mazāk. Meliorācijas nākotne ir visai drūma.
***
IZZIŅA.
Aizkraukles rajonā meliorēti 48,4 tūkstoši hektāru jeb 54 procenti visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes.
Latvijā meliorācija veikta 1,6 miljoniem hektāru zemes.
