Godīga attieksme un patiesības teikšana mūsu ģimenē ir svarīga. Uzskatu, ka tā vienkārši ir vieglāk dzīvot, tāpēc cenšos to iemācīt arī saviem bērniem. Atceros gadījumu no savas bērnības, kad meitene no manas klases bija aizmirsusi pie manis savas matu lentes. Nepateicu to viņai. Kaut kā neiznāca uzreiz atdot, gāja laiks, un vēlāk šķita, ko es tā pēkšņi viņai nesīšu, ko viņa padomās! Šīs lentes stāvēja atvilktnē un manī radīja ļoti nepatīkamas izjūtas. It kā būtu iekāpusi lipīgā zaņķī un netiktu ārā. Pati, protams, lentes nelietoju, jo tad būtu jāpaskaidro mātei, kur es tās ņēmu, un jābaidās, vai klasesbiedrene tās neieraudzīs. Pēc kāda laika lentes izmetu, bet vēl līdz šai dienai atceros visas šīs izjūtas, kas atkārtojas, ikreiz samelojot.
Kad nu pašai ir savi bērni, cenšos uzmanīgi vērot, vai nav kas “paķēries” līdzi, piemēram, no bērnudārza. Reiz puikam tā tiešām gadījās, ko viņš sākumā centās visādi noliegt. Uzstāju, lai saka patiesību! Raudādams dēls arī visu izstāstīja, kam mašīna pieder, kā ņēmis. Vajadzēja izlemt, kā rīkoties. Sarunājām, ka nākamajā dienā viņš mantu aiznesīs atpakaļ un noliks vietā. Tas bija liels pārdzīvojums, un kopš tās reizes nekas svešs mājās nav manīts.
Otra svarīgā lieta ir godīgums pašu bērnu vidū. Brīžam jūtos kā tiesnese, kura mēģina saprast, kam taisnība. Protams, viņi ir naski vainot viens otru. Tad jāklausās intonācija, jānoskaidro fakti, jāpazīst bērnu raksturi un ieradumi. Zinu, ka arī bērnībā pieļauto netaisnību cilvēks spēj atcerēties visu mūžu. Kad es biju maza, vecākiem pietrūka pacietības un vēlēšanās noskaidrot, es vai brālis bija pa kluso izēdis konfekšu kasti. Dabūjām ar sik-snu abi. Tas sāp vēl šodien!
