Šis pasaulē bija lielu traģēdiju gads ar vairākām lidmašīnu katastrofām un simtiem bojāgājušo, bez vēsts pazudušo. Ukrainas un Krievijas karš ar tūkstošiem kritušo… Kad ikdienā šādas ziņu bumbas nemitīgi sprāgst mūsu acīs un ausīs, smadzenes drīz vien šo informāciju sāk uztvert kā ierastu, ne ar ko atšķirīgu no gadalaiku maiņas. To sauc arī par emocionālo notrulināšanos, un tā ir tik kaitīga, strādājot radošā darbā. Tādēļ ir svarīgi trenēt redzi, dzirdi un citas maņas, lai ikdienā saskatītu skaisto, priecīgo, pretējo destruktīvajam. Visbiežāk to izdodas sataustīt mūsu lasītājos. Sarunas, intervijas joprojām atklāj ikdienišķās, bet stabilās vērtības, par kurām nebeidzu sajūsmināties. Tā var būt jauna ģimene, kas no Rīgas pārcēlusies uz laukiem, vai kāda veiksmīgi realizēta ideja. Tas ir bitenieka prieks pēc bargā kailsala par katru izdzīvojušo saimi. Šīs spēka un prieka pilnās emocijas pārtop jaunos stāstos, ziņās un jaunās idejās. Kā nebeidzamas spirāles divi zari, kuri stipri ir, tikai viens otru balstot. Tā arī avīze dzīvo, lasītāju iedvesmota. Savukārt jūs — ķerot prieka mirkļus avīzes slejās. Kad jautāju cilvēkiem, kā šobrīd trūkst pilnai laimei, gan jaunietis, gan sirms cilvēks atbild vienu — pietrūkst stabilitātes, miera izjūtas. Zemniekam saimniecībā, skolotājam klases priekšā, jaunietim — sākot nākamo dzīves posmu. Tādēļ nākamajā gadā vēlēsim sev vairāk miera sirdīs un stingrāku pamatu zem pēdām.
